PĀVESTA FRANCISKA UZRUNA NEOKATEHUMENĀLĀ CEĻA 50. GADADIENĀ 5-V-2018

Francisks

Tor Vergatas esplanāde – Roma, 2018. gada 5. maijs

Dārgie brāļi un māsas, labdien!

Man ir liels prieks satikt jūs un izrunāt kopā: „paldies!” Paldies Dievam un jums, it sevišķi, atbraukušiem no tālienes. Paldies par jūsu izteikto „jā”, par Kunga aicinājuma uzņemšanu dzīvot un sludināt Evaņģēliju. Vēl liels paldies arī tam, kas pirms 50 gadiem iesāka Neokatehumenālo Ceļu.

50 ir nozīmīgs gads Svētajos Rakstos. Piecdesmitajā dienā Augšāmcelošā Gars nokāpa uz apustuļiem un atklāja pasaulei Baznīcu. Pirms tam Dievs bija arī svētījis piecdesmito gadu: “Piecdesmitais gads lai jums ir gaviļu gads.” (Lev 25, 11) Svēts gads, kad izvelētā tauta varēja pieskarties pie jaunām realitātēm. Piemēram, atbrīvošana un apspiesto atgriešanās uz mājām. Kungs bija teicis: “Jums jāsvēta piecdesmitais gads un jāpasludina tanī zemē visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā <…> un jūs ikviens atgūsit atpakaļ savu īpašumu, un ikviens atgriezīsies atpakaļ savā ciltī.” (Lev 25, 10) Lūk, pēc Ceļa piecdesmit gadiem būtu ļoti skaisti, ja katrs no jums sacītu: “Paldies, Kungs, jo tu tiešam mani esi atbrīvojis, jo Baznīcā atradu savu ģimeni, jo Kristībās vecas lietas pagāja un tagad baudu jaunu dzīvi (sal. 2Kor 5, 17), jo caur Ceļu tu esi man paradījis taku lai es atklātu tavu tēvišķo maigo mīlestību.”

Dārgie brāļi un māsas, beigās nodziedāsiet pateicības par Dieva mīlestību un uzticību “Te Deum” Tas ir ļoti skaisti: pateikties Dievam par viņa mīlestību un uzticību. Bieži mēs pateicamies par viņa žēlastībām, par mums dāvāto un to ko dara. Viņa labums nav atkarīgs no mums. Neskatoties uz to, ko mēs darām, Viņš uzticīgi mūs mīl. Tas ir mūsu uzticēšanas avots, mūsu dzīves iepriecinājums. Tad, drosmi! Nekad neskumstiet! Kad problēmu mākoņi liksies, ka kļūst biezāki atcerieties, ka uzticīgā Dieva mīlestība vienmēr spīd kā nekad nenoriet. Atcerieties par viņa labumu, stiprāku pār jebkuru ļaunumu, un salda Dieva mīlestības pieredze palīdzēs ikvienās bēdās.

Vēl pietrūkst viens ļoti svarīgs paldies tiem, kas dosieties misijā. Es jūtu, ka man jāsaka kaut kas no visas sirds, sakara ar misiju, par evaņģelizāciju, kas ir Baznīcas prioritāte. Jo misija ir darīt zināmu Dieva uzticīgo mīlestību, ka viņš mums mīl un nekad nepagurs no tevis vai no manis, vai no mūsu, vai no šīs pasaules pat ja mēs bieži pagurstam. Misija ir dot ko esam saņēmuši. Misija ir pildīt Jēzus doto pavēli un kuru gribu kopā aprunāt: „Ejiet un dariet par maniem mācekļiem visas tautas.” (Mt 28, 19)

Ejiet. Misija prasa doties. Bet dzīvē ir liels kārdinājums palikt, neriskēt, samierināties un kontrolēt situāciju. Daudz vieglāk ir palikt mājās, kopā ar tuvākajiem, kas mīl, bet tas nav Kristus ceļš. Viņš suta: “Ejiet!” Viņš nesaka puspasākumu. Viņš nepiekrīt komandējumiem vai atmaksātiem ceļojumiem, bet visiem saviem apustuļiem viņš saka vienu vārdu: “Ejiet!” Ejiet nozīme aicinājumu, kas atskan kristieša dzīvē. Tas ir skaidrs aicinājums būt vienmēr gatavam doties, kā svētceļnieki uz šīs zemes, kuri meklē brāli, kurš vēl nav iepazinies ar Dieva mīlestības prieku.

Bet kā tad iet? Jābūt veiklam un nav iespējami doties ar visiem mājturības piederumiem. Bībele māca: kad Dievs atbrīvoja izvelēto tautu, lika viņiem doties tuksnesī tikai ar “Dieva paļāvības” bagāžu un pats tapis cilvēks staigāja nabadzībā. Jēzum nebija vietas kur nolikt galvu (sal. Lk 9, 58). Lai ietu jābūt viegliem. Lai sludinātu jāatsākas. Tikai tāda Baznīca, kas atsakās no pasaulīguma, spēj sludināt Kungu. Tikai tāda Baznīca, kuru nesaista vara un nauda, kas ir brīva no triumfālismiem un klerikālismiem, ticamā veidā liecina pasaulei, ka Kristus cilvēku atbrīvo. Tas, kurš Viņu mīlot, iemācās atteikties no pārejošām lietām, var baudīt šo lielo dārgmantu – brīvību. Viņš nepaliek apstājies pie savas pieķeršanās lietām, kuras vienmēr kaut ko prasa, bet nekad nedod mieru, gluži pretēji, viņš jūt, ka sirds viņam izplešas un ir netraucēti atvērta Dievam un brāļiem.”

“Ejiet” ir darbības vārds noradošs uz misiju. Kungs aicina daudzskaitlī, sakot “ejiet”! Kungs nesaka: “ej vispirms tu, pēc tam tu, tu…” Kungs saka: “ejiet!” Kopā. Misionārs nav tas, kas iet viens pats, bet tas kas iet kopā. Tā ir māksla, ko mācīties vienmēr, katru dienu. Pie tam, ir jāuzmanās, lai nediktētu pārējiem, cik ātrs un plats solis tiem ir jāsper. Ir vajadzīgs, lai mēs citus pavadītu un pagaidītu, paturot prātā, ka cita gājums nav identisks ar mūsējo. Tāpat kā dzīvē nav vienādu soļu, tāpat to nav vienādu arī ticībā un misijā. Jāiet uz priekšu kopā, neizolējoties, neuzspiežot citiem savu gājiena izpratni. Jāiet kopā, kā Baznīca, kopā ar ganiem, ar visiem brāļiem, nekurnējot uz tiem, kas iet lēnāk un neizbēgdami uz priekšu. Esam svētceļnieki kopā ar citiem brāļiem un jāizturas ar cieņu un rūpēm pret katru, jo ikviens briest savā laikā un nav jāspiež. Jo atbilde Dievam tikai var nobriest autentiskā un atvērtā brīvībā. Viņš aicināja respektēt ikvienu, neuzspiest izaugsmi citam, jo katra cilvēka atbilde Dievam nobriest autentiskā brīvībā.

Augšāmcēlies Jēzus saka “Dariet par mācekļiem.” Lūk misija. Viņš nesaka “iekarojiet”, “okupējiet”, bet gan “dariet par mācekļiem”. Tas nozīmē, dalīties ar saņemtām žēlastībām, dalīties ar dzīvību spējušo mainīt mīlestības tikšanos. Tas ir misijas kodols: liecināt, ka Dievs mūs mīl un ka ar Viņu ir iespējama īstā mīlestība – mīlestība kas ved pie dzīves upurēšanu jebkurā vietā: ģimenē, darbā, kā konsekrēti vai laulājušies. Misija nozīmē atgriezties kā mācekļiem kopā ar jauniem Jēzus mācekļiem. Tā nozīmē arī atklāt, ka esam daļa no Baznīcas, kura arī ir mācekle. Bez šaubām, Baznīca ir skolotāja, taču tā nevar būt skolotāja, ja vispirms nav mācekle, tāpat kā tā nevar būt māte, ja vispirms nav meita. Lūk mūsu Māte: pazemīga Baznīca, Tēva meita un Mācītāja mācekle, priecīga cilvēces māsa. Šī ir māceklības dinamika: māceklis, kurš dara citus par mācekļiem. Salīdzinot ar prozeletismu, tā ir pilnīgi atšķirīga dinamika.

Šeit atrodas sludināšanas spēks, lai pasaule ieticētu. Pārliecinoši argumenti neskaitās, bet dzīve, kas pievelc; nē spēja uzspiest, bet drosme kalpot. Jums ir ierakstīts savā DNS šis aicinājums sludināt dzīvojot ģimenē pēc Svētās Ģimenes parauga: pazemībā, vienkāršībā un slavā. Nesiet tādu ģimenisko atmosfēru uz pamestām vietām, kur trūkst šis mīlestības. Ļaujiet atpazīt jūs kā Jēzus draugus. Sauciet visus par draugiem un esiet visu draugi.

„Ejiet un māciet visas tautas!” izrunājot šos vārdus, Jēzus, šķiet, vēlas pateikt, ka Viņa sirdī ir vieta katrai tautai, ka neviens nav izslēgts. Līdzīgi kā tēvam un mātei, pat ja bērnu daudz, lieli un maziņi, katrs ir mīlēts ar visu savu sirdi. Jo mīlestība atdodot sevi nesamazinās, bet vairojas. Tā ir cerīga. Kā vecāki, kuri galvenokārt redz pašus bērnus, nevis viņu trūkumus un vājības. Tādā gaismā viņi pieņem viņu problēmas un grūtības. Tam līdzīgi notiek misionāriem attiecība uz Dieva mīlētām tautām. Viņi neliek pirmajā rindā negatīvus aspektus un tas lietas, kas jāmaina, bet “raugās uz sirdi” ar skatienu, kas novērtē, pieej ar cieņu un pacietīgu uzticību. Šādi dodieties misijā, domādami ka jūs “spēlējat mājās”. Kungs pirms jūsu ierašanas būs jau pasējis.  Domādami par mūsu Tēvu, kurš tā mīl pasauli (Jņ 3, 16), esiet dedzīgi līdzdarbojoties visu priekā (2Kor 1, 24), esiet autoritatīvi un klausāmi jo tuvi. Mīlējiet tautu kultūras un tradīcijas neieviesdami iepriekš noteiktu modeļu. Lai par jūsu sākumpunktu top konkrētas situācijas nevis shēmas. Tāda veidā Gars spēs veidot pēc sava laika un veida, ko vēlās caur sludināšanu un Baznīca varēs augt pēc Gara attēla: vienota tautu, harizmu un dāvanu dažādībā.  

Dārgie brāļi un māsas, jūsu harizma ir liela Dieva dāvana mūsdienu Baznīcai. Pateicamies Kungam par šiem piecdesmit gadiem. Aplausi piecdesmit gadiem! Raugoties uz viņa tēvišķo, brālīgo un mīļo uzticību nekad nezaudējiet uzticību Viņam! Viņš jūs pasargās uzmundrinādams vienlaikus doties uz priekšu, kā viņa mīļotie apustuļi, pie visām tautām ar pazemīgu vienkāršību. Es jūs pavadu un uzdrošinu: ejiet uz priekšu! Un lūdzu jūs, neaizmirstiet lūgties par mani, kurš palieku šeit! (*) Sal. «L’Osservatore Romano», 2018. gada 6. maijs.