PĀVESTA JĀŅA PĀVILA II VĒSTULE MONSINJORAM PAULAM JOZEFAM KORDESAM 30-VIII-1990

PĀVESTA JĀŅA PĀVILA II VĒSTULE MONSINJORAM PAULAM JOZEFAM KORDESAM 30-VIII-1990

Sv. Jānis Pāvils II

«OGNI QUALVOLTA»

Cienījamam brālim monsinjoram Paulam Jozefam Kordesam Atbildīgs «Ad personam» par Neokatehumenālo kopienu apustulātu, Pontifikālās Laju padomes viceprezidents 

Katrreiz kad Svētais Gars diedzē Baznīcā lielākas uzticības Evaņģēlijam impulsus, uzzied jaunas harizmas, kas atklāj to realitāti un jaunas institūcijas, kas to praktizē. Tieši tā notika pēc Tridentes koncila un pēc II Vatikāna koncila.

Starp mūsdienās Svētā Gara iedvesmotām realitātēm atrodas K. Argüello kunga un C. Hernández kundzes (Madride, Spānija) iesāktas  neokatehumenālās kopienas. Tās kopienas, kā Koncila augli, jau bija uzņēmis mans priekšgājējs Pāvils VI efektīvai kristīgās dzīves atjaunošanai: „Cik daudz prieka un cik cerības dod mums jūsu klātbūtne un jūsu darbība… Dzīvot un veicināt šo atmodu, ko jūs saucāt par formu “pēc Kristībām”, spējīgo atjaunot pašreizējās kristīgās kopienās tos brieduma un iedziļināšanās efektus, kurus Agrīnajā Baznīcā īstenoja pirms-Kristības sagatavošanās laikā.” (Pāvils VI neokatehumenālām kopienām, vispārējā audience, 1974. gada 8. maijs, Notitiae 96 [1974] 230). Es arī, būdams par Romas bīskapu, piedalījos dažās sapulcēs Romas draudzēs kopā ar neokatehumenālām kopienām un viņu ganiem, vai apustuliskajos braucienos uz dažām tautām saskaros ar atgriešanās augļiem un auglīgu misionāru impulsu.

Šīs kopienas dara, ka draudzēs top par redzamu misionārās Baznīcas zīmi un „viņi cenšas atvērt ceļu evaņģelizācijai tiem, kuri ir pametuši kristīgo dzīves veidu, piedāvājot katehumenāta veida ceļvedi (isp. v. itinerario). Tajā katehumeni pāriet visus tos etapus, kurus Agrīnajā Baznīcā kandidāti gāja pirms Kristību sakramenta. Caur to tādi cilvēki tiek pietuvināti no jauna Baznīcai un Kristum.” (Sal. Catecumenato postbattesimale en Notitiae 96 [1974] 229). Evaņģēlija sludināšana, liecība mazās kopienas un Euharistijas svinēšana grupās (sal. Notificazione sulle celebrazioni nei gruppi del “Camino neocatecumenale”,  L’Obsservatore Romano, 1988. gada 24. decembris) ir tas, kas ļauj kopienu locekļiem iesākt kalpošanu Baznīcas atjaunošanai.

Daudzi mani brāļi bīskapi ir atzinuši šī Ceļa augļus. Es velētos minēt tikai toreizējo Madrides arhibīskapu monsinjoru Casimiro Morcillo. Tieši viņa diecēzē un zem viņa valdīšanas ar lielu mīlestību tika uzņemtas neokatehumenālās kopienas dzimušas 1964. gadā. Pēc vairāk par 20 kopienu pastāvēšanas gadiem tās ir izplatījušās piecos kontinentos,

— ņemot vērā dzīvību, kuru ienes draudzēs, misionāro impulsu un atgriešanas augļus, kas plūst no ceļojušo katehistu lūpām un no ģimenēm, kas pašlaik, evaņģelizē nekristīgajās Eiropas un visas pasaules vietās;

— ņemot vērā šajā Ceļā dzimušus aicinājumus uz klostera dzīvi un priesterību un diecēzes koledžu dibināšana formācijai uz priesterību Jaunajai evaņģelizācijai (tādu kā Romas Redemptoris Mater);

— ņemot vēra Jūsu iesniegtus dokumentus:

pieņemdams jūsu lūgumu, atzīstu Neokatehumenālo Ceļu kā katoliskās formācijas ceļvedi derīga mūsdienu sabiedrībai un mūsu laikmetam.

Tādēļ pamudinu, lai brāli bīskapi novērtētu un palīdzētu, kopā ar saviem priesteriem, šīm darbam jaunajai evaņģelizācijai, lai tā īstenotos kā ir paredzēts pēc iniciatoru vadlīnijām. Kalpošanas garā vietējam Ordinārijam, vienotība ar viņu, vienībā ar partikulāro Baznīcu, ka arī ar universālo Baznīcu.

Šīs vēlmes vadīts dodu Jums un visiem piederošiem Neokatehumenalām kopienām savu apustulisko svētību.

No Vatikāna, 1990. gada 30. augusts, 12. pontifāta gads.

IOANNES PAULUS PP. II *A.A.S., vol. LXXXII (1990), n. 13, pp. 1513-1515