PĀVESTA VĒSTULE SAKARA AR STATŪTIEM KARDINĀLAM STATFORDAM 5-IV-2001
Sv. Jānis Pāvils II
Vatikāns, 2001. gada 5. aprīlis
Jānis Pāvils II nosūtīja Pontifikālās Laju padomes priekšsēdētājam kardinālam James Francis Staffordam šo vēstuli, kas liecināja par Dikasterija kompetenci apstiprināt Neokatehumenālā Ceļa statūtus. «Reizē, kad būs atbilstoši rediģēti», uztic, «nākotnē turpināt to pavadīt ceļā».
Vēstules teksts: Cienījamam Brālim Kard. James Francis Stafford Pontifikālās Laju padomes priekšsēdētājs:
1. Jau ir pagājuši 4 gadi kopš 1997. gada 24. janvāra neaizmirstamas sapulces, kurā man bija iespēja satikt Neokatehumenālā Ceļa iniciatorus un daudzus atbildīgos no Ceļa kopienām izklīdušam pa visu pasauli. Šajā dienā, vienojoties pie viņu slavēšanas un pateicības lūgšanām Kungam par dārgajiem augļiem, ko ir devis Ceļš 30 pastāvēšanās gados, nepalaidu garam iespēju uzsvērt dažu neizbēgamu saistību svarīgumu no kuras ir atkarīga paša Ceļa pastāvēšana. Starp tiem, precīzas statūtisku normatīvu sagatavošana ar mērķi tos formāli un juridiski atzīt (sal. L’Osservatore Romano, 1997. gada 25. janvāris, p.4). Tāda veidā tiek atvērta jaunā, nākotnei izšķiroši svarīga šīs ekleziālās realitātes fāze.
2. Jau apustuliskajā pamudinājumā Christifideles laici (1988. gada 30. decembris) atgādināju, ka «neviena harizma nav atbrīvota no padošanas Baznīcas ganiem» (nr. 24) un norādīju uz to, kas rakstīts dogmatiskajā konstitūcijā Lumen Gentium: «par šo dāvanu [harizmu] autentiskumu un pareizo izmantošanu jāspriež tiem, kuriem ar Baznīcas autoritāti tas pienākās un kuru uzdevums ir nevis slāpēt Garu, bet visu pārbaudīt un paturēt to, kas ir labs (sal. 1 Tes 5,12.19-21).» Šīs ir nosacījums, ka harizmas savā dažādībā, daudzveidībā un papildinātībā spēj līdzdarboties kopējam labumam (sal. Chri- stifideles laici, 24). Skaidrs, ka harizmu atpazīšanas un uzņemšanas process nav viegls, jo prasa dziļu Dieva gribas atpazīšanu un jābūt pastāvīgas lūgšanas pavadītai, lai sirdis lēnprātīgi atvērtos Gara balsij vienotībā ar Baznīcu. Šī procesa kulminācija ir oficiālais akts un statūtu apstiprināšana, kā skaidru un drošu dzīves regulu. Šādu brīdi ieinteresētās Baznīcas realitātes pārdzīvo ar lielu prieku un dzīvu pateicību Dieva un Baznīcas priekšā. Jauns sākumpunkts ir redzama nobriedušas ekleziālās realitātes zīme (sal. Christifideles laici, 30).
3. Es zinu ar kādu dedzību un pastorālo rūpību Pontifikālā Laju padome centējas un centīsies, lai pavadītu Neokatehumenālo Ceļu šajā ļoti svarīgajā etapā: statūtu veidošanā. Šo delikāto uzdevumu es uzticēju kardinālam, Pontifikālās Laju padomes priekšsēdētājam, atbilstoši kompetencēm un pēc derīgajam kanoniskajām normām, ka arī pēc jau iepriekš gūtas pieredzes šajos jautājumos. Tieši uz to balstās cerība uz veiksmīgo procesa noslēgumu, pašlaik virzītu uz pēdējo fāzi. Tomēr es izpaužu savu dzīvo novērtējumu un atzīstu centienus pildot uzticēto uzdevumu ar noteiktību un stingrību. Apstiprinu Jūsu kompetenci apstiprināt augšā minētos statūtus, kad tie būs atbilstoši sagatavoti un rediģēti un uzticu turpināt pavadīt Ceļu arī nākotne. Esmu pārliecināts, ka Pontifikālā Laju padome spēs līdzdarboties kopā ar Neokatehumenālo Ceļu dēlišķajā pakļāvībā. Uzticu Kungam, caur Baznīcas Māti Mariju, dikasterijas darbību ko Jūs vadāt. Sniedzu no sirds Jums, cienījamais Brāli, un visiem līdzstrādniekiem savu svētību. -(*) Sal. «L’Osservatore Romano», 2001. gada 17-18. aprīlis.