SV. REMIGIJA NO KOLAVERDES DRAUDZES VIZĪTE 9-VI-1990

Sv. Jānis Pāvils II

Roma, 1990. gada 9. jūnijs *

Draudzes teātrī sapulcējās Neokatehumenālo kopienu locekļi ar viņu pašu bērniem. Netrūka dziesmu, nedz bērnu “uzbrukumi” Svētajam Tēvam, kurš kā vienmēr izradīja lielu afektu vismazākajiem.  Massimo, draudzes katehists, iepazīstina Svēto Tēvu ar draudzes Neokatehumenālajām kopienām.

Svētais Tēvs atbildēja:

Kristības, kā tas tiek darīts šodien, ir pieredze, kas attiecās pirmkārt uz ģimeni. Lai labi pārdzīvot šo pieredzi mums ir nepieciešami atgriezties atpakaļ. Šo atgriešanos veicina tieši Neokatehumenālās kopienas. Katram saka: “tu esi kristietis, esi saņēmis Kristības sakramentu, bet tev jāatgriežas pie Kristībām, tev jāsagatavojas no jauna šīm Kristībām Tev jātop par katehumenu un caur šo katehumenātu tev jāsasniedz Kristību pieredzi. Tāda pieredzi, kāda bija pirmajiem kristiešiem, kāda bija Sv. Pāvilam.” Sv. Pāvila vārdi par Kristībām ir brīnišķīgi. Kristiešu pieredze ir galvenokārt Kristību pieredze un šī pieredze ved pie visiem sakramentiem, bet it sevišķi pie Euharistijas.

Euharistija ir visvairāk praktizētais sakraments draudzes kristīgajā dzīvē. Ir īpaša pieredze to darīt ar bērniem, kas gatavojas Pirmajai Komūnijai. Notiek sagatavošanās, padziļināšana un tiek izjusts tas, kas pēc būtības ir zem maizes un vīna zīmēm. Tā ir Euharistija, tas, ko Kristus ir atstājis mums kā Euharistiju, sevi pašu kā dāvanu, kā ēdienu. Neapšaubāmi, kristīgā pieredze ir euharistiskā pieredze, kas iesākas ar Kristību pieredzi. Kristību pieredze mūs ved pie euharistiskās pieredzes.

<…> Pieredze ir būtiska nepieciešamība. Mēs varam saņemt sakramentus nepārdzīvodami, neieejot uz svinama noslēpuma dziļumiem. Mums ir vajadzīga šī pieredze, šis kristīgas dzīves piedzīvojuma aspekts. Es esmu ļoti pateicīgs visām šīm kustībām, kas liek augt un pārplūst no šīs kristīgas pieredzes. Šis kustības izcel dažus kristīgas dzīves aspektus tā vadot uz kristīgas dzīves dziļumiem. Tā cilvēks top atvērtāks uz Dievu, saprot proporcijas un disproporcijas, ko nozīme radikāla atgriešanās, kas ir grēks, ko nozīme būt attaisnotam caur žēlastību, ko nozīme žēlsirdības, mīlestības, Trīsvienības, Dieva žēlastības bezdibenis. Caur visām šīm uz sakramentiem balstītām pieredzēm atrodas arī lūgšanas pieredze. Lūgšana arī var kļūt par rituālu bez nekādas dziļas pieredzes, virspusīga, kas paliek mūsu domās, mūsu pūlēs, mūsu personībā. Tomēr ieejot dziļākā vienotībā ar Dievu, pati lūgšana kļūst auglīga, spoža, neparasta. Mums jāpadziļina mūsu lūgšanas, jāpārdzīvo lūgšana, jāpiedzīvo notikumi, lai mēs neizdzēstu lūgšanu.

Pateicos Dievam, ka jūsu draudzē ir tādi piedzīvojumi, kas ved uz priekšu tas, kas ir būtiskākais draudzes dzīvei, jo draudze nav tikai administratīva struktūra, bet dzīve, līdzdalība dievišķajā dzīvē. Caur Jēzu Kristu un Svēto Garu mēs piedalāmies trīsvienības dzīvē.

(*) Sal. «L’Osservatore Romano»,  1990. gada 15-16 jūnijs.  Šeit publicējam daļu no uzrunas, ko Svētais Tēvs uzrunāja draudzes grupas.