TIKŠANĀS VIENĀ DAŽU EIROPAS BĪSKAPU KLĀTBŪTNĒ 13-IV-1993

Sv. Jānis Pāvils II

Viena, 1993. gada 13-17. aprīlis

Vai 2000. gadu Eiropa būs kristīga? Lai atbildētu uz šo Svētā Tēva formulēto jautājumu 5 kardināli un 120 bīskapi no visām Eiropas valstīm, no Portugāles līdz pašai Krievijai, satikās Vienā no 13-17. aprīlim. 14. aprīlī, trešdienā no rīta, kardināls Groër iesāka šo sanāksmi un uzsvēra Neokatehumenālā Ceļa nozīmi Baznīcai atrodoties pie trešās tūkstošgades sliekšņa. Laju Pontifikālās padomes viceprezidents, monsinjors Paul Cordes, izlasīja no Svētā Tēva saņemto vēstuli.

Zemāk pāvesta vēstule:

Augsti godājamie līdzbrāļi bīskapībā, dārgie brāļi un māsas! Man ir iepriecinājuma iemesls, ka pēc dažiem gadiem kopš man aicinājuma uz Eiropas jauno evaņģelizāciju, zināt, ka esat sanākuši uz Vienu lai pārdomātu priesteru, ceļojošo katehistu un ģimeņu no Neokatehumenālā Ceļa misionāro darbību. Viņi ar lielu dedzību un dāsnu spēku veicina Evaņģēlija sludināšanu. Iesākot Specialās asamblējas Eiropai darbus, 1990. gada 5. jūnijā, es izcēlu, ka mūsu kontinentā daudzi pierāda dzīvot tāda realitāte it “kā Dievs nebūtu”. Tāda perspektīva, papildināju, cilvēks “top par morālā likuma avotu un tikai tādu likumu, ka cilvēks var upurēt no sevis, ietver sevī apziņas un savas rīcības mēru”  (Insegnamenti, XIII. nod., 1, 1990, pp. 1517 s.). No citas puses, nevar noliegt Svēto Garu, kas caur Vatikāna II koncilu uzmodināja derīgus instrumentus starp kuriem ir arī Neokatehumenālais Ceļš, lai atbildētu mūsdienu cilvēka jautājumiem. Pēc dažiem gadiem, redzot sasniegtos rezultātus, uzskatu, ka jāmudina rakstiski uz tādu pieredzi jaunās evaņģēlizācijas  perspektīvā, iedrošinādams brāļus bīskapībā palīdzēt un novērtēt  (Sal. 1990.8.30 Vēstule). Šo rezultātu tiešie liecinieki un galvenie varoņi esat daudzi no jums pateicoties sniegtai palīdzībai šīs jaunās ekleziālās realitātes izplatīšanā. Tādēļ jūsu pārdomas ir tik svarīgas, ka tas pagājušajā gadā bija Amerikas bīskapu sapulcē Santo Domingo. Neokatehumenālais Ceļš, kur briest ceļojošie katehisti un misionārās ģimenes, var atbildēt sekulārisma, sektu izplātīšanas un aicinājumu trūkuma izaicinājumiem. Dieva Vārda apcere un piedalīšanos Euharistijā veido pakāpenisko iniciāciju uz Noslēpumiem, veido dzīvas Baznīcas šūnas, kas atjauno draudzes dzīvību caur nobriedušajiem kristiešiem spējīgiem liecināt par patiesību ar radikāli izdzīvotu ticību. Šīs ceļš šķiet piemērots dot savu ieguldījumu dekristianizētās vietās caur “reimplantatio Ecclesiae” vesdams cilvēku morālajā rīcībā uz atklāto patiesību un atjaunodams sociālo audumu atsaucoties uz Dieva un viņa mīlestības pazīšanas trūkuma. Jau dažos reģionos veidojas misionāru ģimeņu kodoli, kas var būt par Kristus gaismu un dzīves piemēru. Šāda misija nevarētu būt iespējama bez sagatavotiem priesteriem gatavi pavadīt un atbalstīt ar savu iesvētītu kalpošanu šo darbu jaunajai evaņģelizācijai. Esmu pateicīgs Kungam, kurš vēlējas lai atklātos daudzi aicinājumi un tad vairākās valstīs tiktu dibināti diecēžu misionārie semināri, nosaukti ar Jaunavas Marijas saldo vārdu – «Redemptoris Mater». Zem viņas mātišķīgas aizsardzības un viņas varenas iedvesmas noliku jūsu tikšanos, kas varēs dot papildus impulsu un drosmi apustuliskajā kalpošanā tuvojoties pie mūsdienu cilvēka. Viņam ir nepieciešami gani un viņu sūtīti liecinieki, lai pazītu Dievu, piesauktu viņa vārdu un saņemtu pestīšanu. Augšāmceltā Kunga gaisma, ko svinīga veida esam svinējuši Pashas nomodā, lai turpina spīdēt jūsos un uztur jūsu misijā kalpojot Baznīcai un visai cilvēcei.

No Vatikāna, 1993. gada 12. aprīlis. Joannes Paulus II (*) Sal. «L’Osservatore Romano», 1993. gada 22. aprīlis.