SV. LUKASA EVAŅĢĒLISTA DRAUDZES VIZĪTE 4-XI-1979

Sv. Jānis Pāvils II

Roma, 1979. gada 4. novembris *

Īpašas nozīmes pasākums ar piecām Neokatehumenālām kopienām, kas darbojās draudzē septiņus gadus, kopš 1972. gada. Svētais Tēvs sarunājas ar šo kopienu pārstāvjiem. Viņi iesāka ar sveiciena uzrunu un prezentāciju. Turklāt katehists Franco Voltaggio teica: 

Velējamies pielikt klāt kaut ko no mūsu puses, kā šis draudzes katehisti. Svētais Tēvs, mums ir prieks un izbrīna lasot brīnišķīgo dokumentu “Catechesi Tradendæ”. Mums tiešam izraisīja lielu prieku redzēt kā vienlaicīgi ar šiem tikko izgājušajiem Baznīcas maģisterija dokumentiem pastāv Baznīcas realitāte. Dokumenta Jūs runājat, ka ir nepieciešama augšana ticībā, lai būtu cilvēki, kuri varētu pieņemt attālinātos no ticības, izklīdušos. Lūk šeit, Kunga brīnumdarbs, realitāte, kas soli pa solim aug. Mēs esam ļoti priecīgi arī par jūsu vizīti! Mums patīk ceļojošie katehisti un Jūs tiešam, Svētais Tēvs, esat ceļojošs pāvests, kurš nes Kerygmu, šo augšāmceloša no nāves Jēzus Kristus vesti, kas mūs ir izglābusi no mūsu nāves.

Svētais Tēvs uzrunāja šajos vārdos:

Tad ko, viņi daudz runāja. Tas ir ļoti labi. Jūs vadošs priesteris ar bardu, pr. Giancarlo, un arī Franco (Franco izskatās kā vienu no jums, jūsu pārstāvjus) precīzi izskaidroja Garu, atmosfēru, visu to, kas veido jūsu grupu. Jo grupa nav tikai skaitļu kopums, bet arī Gars. Grupa vai drīzāk kopiena veidojas no iekšienes, iekšēji, iekšēji arī pieskaras Svētais Gars. Viņš pieskarās katram no mums, to kas mēs esam, personīgo intimitāti, garīgo intimitāti, bet nepieskaras pie katra atsevišķi, jo viņš mūs ir radījis lai mēs būtu kopiena. Lai mēs dzīvotu kopībā un tā tiek skaidrotas šīs kopienas kristīgajā vienotībā. Līdzīgi kā jūsu, ka jūsu visas, jo šeit esat sapulcējušās piecas kopienas.

Es domāju, ka pastāv noteikums, vienkāršs noteikums: lai dotu, jābūt kaut kas. Neiet runa par materiālo, tas pats par sevi ir skaidrs. Jādod kaut kas, bet garīgajā nozīmē. Lai spētu dot kaut ko mūsos jābūt kaut kas nemateriāls, garīgs. Šo neredzamo lietu mums katram jāatklāj.

Lūk, kāds ir manuprāt Neokatehumenālās kustības noteikums: iet runa par atklāšanu, atklāt to, kas ir iekšā. Tik daudz kristītu kristiešu, bet kuri varbūt nav atklājuši Kristību, gandrīz ir aizmirsuši par to. Viņi ir kristīti, pierakstīti draudzē, Kristības ir reģistrētas viņu sirdīs, bet šis iekšējais reģistrs paliek gandrīz miris, gandrīz nepamudinātu. Jāatklāj! Kad cilvēks atklāj ka viņam ir, pēc tam jādod. Kad tiek atklāts nevar nedot, jo šis kurš palīdz to atklāt mudina arī dot. Tā bija dzimuši apustuļi, visi apustuļi tā ir dzimuši. Es domāju, ka ja tagad ir ceļojošie katehisti un pat pāvests ir kļuvis par ceļojušo ir tādēļ ka Viņš [Kungs] atklāja to. Reiz atklājot šo dārgumu, šo noslēpumu, šo Kristus noslēpumu, no kā sastāv mūsu personīga, garīga, kristīga identitāte, nevar nevelēties dalīties ar citiem. Manuprāt, vairāk vai mazāk esam runājuši viens, divi, trīs un izskaidrojam visu.

Esmu ļoti laimīgs par šo tikšanos un novēlu jums turpināt. Turpināt nozīme sekot Svētajam Garam, sekot arī jūsu aicinājumam, jo atklājot jūsos dzīvojošo Kristus noslēpumu tiek atklāts mūsu aicinājums. Tagad visi pieņemiet manu svētību. Esmu ļoti pateicīgs par šo tikšanos, it sevišķi, jo esat atnākuši kopā ar bērniem un esmu priecīgs, ka šie bērni aug tādā vidē, kopā ar Kristu.

(*) Sal. «L’Osservatore Romano», 1979. gada 5-6. novembris.