SV. KRISPINA NO VITERBA DRAUDZES VIZĪTE 28-III-1993

Sv. Jānis Pāvils II

Roma, 1993. gada 28. marts

Jānis Pāvils II satikās ar divām Neokatehumenalā Ceļa kopienām. Tās ir 8 gadu evaņģelizācijas auglis Sv. Krispina draudzē. Sākuma uzrunu apsveicot Svēto Tēvu izteica jaunietis Roberto Santoponte:

Svētais Tēvs, šeit ir klāt divas Neokatehumenālas kopienas, kas izveidojās šajā draudzē pa šiem 8 evaņģelizācijas gadiem. Šo draudzi evaņģelizē ekipa no Romas Sv. Frančeskas Cabrini 5. kopienas. Sv. Frančeskas Cabrini draudzē ceļš pastāv jau 14 gadus. Mūsu draudzes kopienu katehistu ekipas vada pastorālo darbu šajā draudzē gatavojot kandidātus uz Kristībām un Laulībām. Mūsu dzimtajā draudzē šis Kristību no jauna atklāšanas Ceļš ir sācies pirms 24 gadiem. Izveidojās 25 kopienas. Pirmās jau ir atjaunojušas Kristības solījumus pie Jums, Svētais Tēvs, Sv. Pētera bazilikā. No tiem ir radušies ceļojušie katehisti, priesteri, ģimenes, kuri ir evaņģelizējuši gandrīz visā pasaulē. Mūsu kopienās daudzi bija tālu no ticības, bija atstājuši Baznīcu un tieši brīnums ir tajā- ka tika atklāts Baznīcas rūpīgums un mātišķība. Baznīca, kas meklēja mūs lai liktu atskanēt mūsu dzīvē, daudziem līdz šīm brīdim vēl bezjēdzīgas,  šo Dieva mīlestības  Labo Vesti. Tas, kas tiek atklāts Jēzū Kristū. Šajos gados, pateicoties Dieva Vārda klausīšanai un piedalīšanai liturģijās, mēs bijām Dieva brīnumu vērotāji. Brīnumu, ko Dievs izpildīja mūsu dzīvēs un mūsu brāļu dzīvēs. Aicinājumi uz klostera dzīvi, uz priesterību, ģimenes, kas tika atjaunotas, ģimenes, kas dāsni atvērās dzīvības uzņemšanai. Brāļi atklāja dzīvību, ka Dieva autentisku dāvanu par velti.

Es arī būdams Baznīca kopš bērnības, nebiju nekad piedzīvojis bezmaksas Dieva mīlestību, it sevišķi, grēciniekiem, ka es, kurš esmu atklājis, ka esmu tāds. Atrast Dievu ciešanās un nāves gadījumos, kas iespaidoja manu dzīvi, bija notikums, kas pārveidoja manu eksistenci un arī šo kopā ar mani esošu katehistu eksistenci. Tas ļāva mums mazliet atdot savu dzīvi Evaņģelizācijai. Mēs izjutām pateicību Dievam Tēvam un apzināmies, kā saka Sv. Pāvils, ka “Kristus mīlestība mudina”, lai šī mūs pārveidojušā Labā Vests sasniedz visus tos, kas pašlaik gaida. Šajā dzīvojamā rajonā ir ļoti daudz problēmas: narkotiķi, atstumšana, daudz bezdarba, nabadzības, vardarbības. Tomēr mēs zinām, ka vienīgais, kas var palīdzēt šajās drāmās un vienīga atbilde cilvēka vislielākās vajadzībās ir Jēzus Kristus, kurš nomira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās mūsu attaisnošanai. Šodien šie brāļi ir zīme, kas pārliecina šī vārda patiesumu. Ir iespējams mīlēt tā kā Kristus pats mūs ir mīlējis. Tas notiek caur ticības grūsnības ceļu, piedzīvojot savu vājumu, bet tajā pašā laikā Dieva mīlestību un Baznīcas žēlsirdību. Mūsu cerība ir lai viņi top par “daudzu brāļu pirmdzimtajiem”, kuri atnāks pēc viņiem. Un tieši pateicoties viņu pastāvīgumam un prāvesta pr. Vincenzo atbalstam, kurš nav mūsu atstājis pat visgrūtākajos brīžos, šajā draudzē ir atveries ceļš, atgriešanas pie Tēva ceļš daudziem mūsu attālinātiem brāļiem.

Uzticam Jaunavai Marijai, kas ir dibinājusi šo ceļu, mūsu ieceres un vēlmes un no Jums, Svētais Tēvs, gaidām atbalstu caur lūgšanu, lai nepietrūktu drosmes turpināt iesākto darbu. Esam pārliecināti, ka bez Jēzus Kristus gara un bez vienotības ar “Pēteri” nespējam neko. Pasākumā beigās pieņemiet mazo mūsu dāvanu, kas liecina par mūsu vienotības vēlmi ar Jums, kā Kristus, kurš mudina “mest tīklus” uzticoties Viņa Vārdiem, apzinādamies, ka tas cel visu Baznīcu. Jauna sieviete uzdāvina Svētajam Tēvam skulptūru. Tajā bija attēlots Pēteris, kurš meta tīklus un skatās uz Jēzu Kristu. “Ceram, ka metīsim tīklus uz austrumiem. Tā ir mūsu visu vēlme pat ja esam vāji, nabagi un nenobrieduši, bet vēlamies evaņģelizēt.”

«Evaņģelizēt austrumos un rietumos, visur» piebildēja Svētais Tēvs, kurš turpināja ar sekojošiem vārdiem:

Jūsu pārstāvis teica, ka pr. Vincenzo nav nekad jūsu atstājis. Pateicamies Kungam, ka pr. Vincenzo ir tik labs, bet arī jūs neesat atstājuši viņu un tas ir svarīgi. Ir svarīga šī vienotība ar prāvestu, ar priesteri un caur priesteri ar pašu Kristu. Biju uzrunājis pastorālo padomi, jo ir patiesība, ka šī draudze, ka šai cilvēciskai un kristīgai kopienai ir nepieciešama vadība. vadība ir process, kurš pieļauj “līdzāspastāvēt” atšķirīgiem elementiem vienā organismā.

Jūs dažādos veidos esat uzņēmušies šo vadību. Ienākot Baznīcā vai kad tiek svinēta Sv. Mise var teikt: lūk viņi vada, pamudina ar dziesmām. Protams, man ir pieredze no daudzām draudzēm un no vairākām baznīcām pasaulē. Dziedāšana ir pamudinājuma veids, jo iepūš dzīvību lūdzošajai kopienai. Iepūš dzīvību, nav nepamatota, bet ir liela nozīme. Sv. Augustīns ir teicis: “Kas dzied, tas divkārt lūdzas.” Divkārt, jo mudina lūgties citus. Šī Neokatehumenāliem raksturīga vadība ir iesakņojusies daudz dziļāk. Viņi nav vienkārši kantori, pat ja viņi labi dzied. Šī vadība nāk no pašas mūsu pieredzes Kristū saknes. Šī sakne ir Kristību sakraments.  Viņi izvelējas šo “Neokatehumenālo” vārdu domādami par katehumenātu, kas Romā un visur citur formēja Baznīcas agrīnajos posmos pirmās kristiešu paaudzes. Šis katehumenāts ļāva nekristiešiem, kandidātiem uz Kristībām, atklāt Kristus noslēpumu, neizsmeļamas Kristū esošas bagātības. Šis bagātības ir mums, kas līdzdalāmies. Un šī līdzdalība ir pilnīga. Tas sākums atrodas Kristībās.

Mums jāatgriežas pie Kristībām, katram kristietim jāatgriežas pie Kristībām, lai atklātu, kas viņš ir. Jā, lai atklātu, kas viņš ir Kristū. Kas viņš ir pateicoties Kristum. Un tā mainīt savu dzīvi uz jaunu dzīvi. Mēs zinām, ka šī jauna dzīve ir dziļi ierakstīta kristīgajā vēstī, apustuļu vēstulēs un it sevišķi Evaņģēlijā. Viena lieta ir šī jaunā dzīve lasīta kā vārds, cita lieta ir šī jaunā dzīve, kas tiek dzīvota ikdienā. Ir satriecoša dzīve, satriecoša pieredze. Šī ir jūsu visdziļākā vadība, vadība veicināta no jauna atklājot Kristū esošus dārgumus un kas ir arī mūsos pateicoties Kristum, Svētajam Garam, kurš dod visiem caur Kristībām.

Vēl ir viens dārgums, ko jūs nesat pasaules acu priekšā. Šī pasaule ir tik vienkāršojusies visas attīstības dēļ un bieži vien neredz nekādas perspektīvas, nav nekādas cerības. Pasaule nemīl dzīvību. Lūk, šī ir smaga mūsu modernās, rietumu, Amerikas, Eiropas civilizācijas slimība. Nemīl dzīvību, baidās dzīvot un dara visu lai nedotu dzīvību.

Lūk, jūs arī mudināt cilvēci uz mīlestību dzīvībai. Šī jūsu vadība esoša jūsu iekšā, jūsu ģimenēs, kur tieši tur īstenojas, ir drosmīga, cerības un prieka pilna. Jo jauna dzīvība, bērni, nes prieku. Jūs mudināt uz cilvēcisko un kristīgo drosmi. Tieši šo es gribēju pateikt, jo es sekoju jums līdzi, ne vienmēr no tuvuma, visbiežāk no tālienes, bet sekoju un bieži domāju, ka jūsu kustība, kā daudzas citas, ir milzīga Sv. Gara dāvana Baznīcai un mūsdienu cilvēcei. Novēlu jums labu Pashu! Pasha ir centrālais punkts mūsu ticībā un mūsu dzīvē. (*) Sal. «L’Osservatore Romano», 1993. gada 29-30. marts.