BENEDIKTA XVI UZRUNA NEOKATEHUMENĀLĀ CEĻA PĀRSTĀVJIEM 12-I-2006

Benedikts XVI

Vatikāns – Pāvila VI auditorija, 2006. gada 12. janvāris *

“Pateicoties jūsu uzticīgajai vienībai ar Baznīcas valdību jūs darāt efektīvāku savu apustulātu.” Lūk šis bija pāvesta Benedikta XVI pamudinājums veltīts Neokatehumenālajam Ceļam  audiencē Pāvila VI auditorijā, ceturtdienā, 12. janvārī. Svētā Tēva uzrunas teksts: 

Dārgie brāļi un māsas! Sirsnīgs paldies par jūsu apmeklēšanu, kas piedāvā man iespēju apsveikt ar īpašu sveicienu citus Neokatehumenālā Ceļa locekļus no citām pasaules vietām. Virzu savas pārdomas katram šeit klātesošajam iesākot no cienījamiem kardināliem, bīskapiem un priesteriem. Apsveicu Neokatehumenālā Ceļa atbildīgos: Kiko Arguello kungu, kuram pateicos par viņa vārdiem jūsu visu vārdā, Carmen Hernandez kundzi un tēvu Mario Pezzi. Apsveicu arī semināristus, jauniešus un it sevišķi ģimenes, kuras steidzas saņemt šo misionāro “sūtījumu” lai apmestos dažās tautās, it sevišķi, Dienvidamerikā.

Tas ir uzdevums, kas tiek stādīts jaunajās evaņģelizācijas kontekstā, kur galvenā loma, kā nekad agrāk, pieder tieši ģimenei. Jūs esat lūguši, lai to jums piešķir Pētera pēctecis, līdzīgi kā jau ir bijis ar manu priekšgājēju Jāni Pāvilu II 1994. gada 12. decembrī. Jo jūsu apustuliskā darbība vēlās atrast vietu Baznīcas sirdī būdama vienmēr saskaņā ar vadītājiem un atsevišķajām Baznīcām uz kurām dodaties lai darbotos. Darbojieties ņemdami vērā un novērtēdami Kristus uzmodinātas harizmas caur Ceļa iniciatoriem. Dārgās ģimenes, krucifiksu, ko saņemsiet, būs jums neatdalāms ceļa biedrs, kad jūs sludināsiet ar savu misionārisko darbību, ka tikai Kristū Jēzu, mirušajā un augšāmcēlušajā, ir pestīšana. Jūs būsiet par Viņa lēnprātīgiem un priecīgiem lieciniekiem iedami vienkāršībā un nabadzībā pa katra kontinenta ceļiem. Vienmēr nemitīgas lūgšanas un Dieva Vārda klausīšanas atbalstīti, ka arī liturģiskās dzīvēs pabaroti tajās Baznīcās uz kuram esat sūtīti.

Liturģijas un it sevišķi Sv. mises nozīmē evaņģelizācijā tika īpaši uzsvērts manu priekšgājēju. Arī jūsu daudzu gadu pieredze var apstiprināt kā Kristus noslēpuma centrālums liturģiskajos ritos veido priviliģētu taku, kas ir nepieciešams dzīvu un neatlaidīgu kopienu kristīgas veidošanai. Tieši nesen, lai palīdzētu Neokatehumenālajam Ceļam arvien asāk veicināt savu evaņģelizācijas darbību vienotībā ar visu Dieva tautu, Dievišķā kulta un Sakramentu disciplīnas kongregācija manā vārdā noteica normas attiecībā uz Euharistijas svinēšanu. Šīs normas tika pieņemtas pēc Dieva kalpa Jāņa Pāvila II dota pieredzes laika. Esmu pārliecināts, ka jūs uzmanīgi ievērosiet šīs normas, kas atbilst Baznīcas apstiprinātajam liturģiskajām grāmatām. Pateicoties jūsu uzticīgajai vienībai ar Baznīcas valdību jūs darāt efektīvāku savu apustulātu saskaņā un pilnīgā vienotībā ar pāvestu un diecēžu ganiem. Jums tā darot, Kungs turpinās svētīt jūs ar pastorāliem augļiem.

Patiešām, šajos gados jūs varējāt daudz ko izdarīt. Ir dzimuši daudzi aicinājumi uz priesterību un konsekrēto dzīvi jūsu kopienās. Šodien, īpaša veidā, pievēršam savu uzmanību ģimenei. Ap 200 ir gatavas, lai tiktu sūtītas uz misijām. Tās ir ģimenes, kas dodas bez liela cilvēciskā atbalsta, bet īpaša veidā paļaujoties dievišķajai Apredzībai.

Dārgās ģimenes, jūs varat dot liecību ar savu vēsturi, ka Kungs neatstāj tos, kas uz Viņu paļaujas. Tālāk izplatiet dzīvības evaņģēliju. Visur, kur tik jūs vada jūsu misija, ļaujiet vienmēr spīdēt iepriecinājušajiem Kristus vārdiem: “Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt.” Un tālāk: “Tāpēc neraizējieties par rītdienu! Rītdiena rūpēsies pati par sevi. Katrai dienai pietiek savu rūpju.” (Mt 6, 33-34) Pasaulē, kurā cilvēks meklē drošību, paradiet, ka Kristus ir stiprā klints uz kura jābūvē savas eksistences ēka. Jo uzticība Viņam nekad nav bezjēdzīga. Lai Svētā Ģimene no Nācaretes jūs aizsargā un ir par paraugu. Es nodrošinu savu lūgšanu par jums un par visiem Neokatehumenālā Ceļa locekļiem. Tagad, ar īpašu pieķeršanos dodu katram apustulisko svētību. (*) Sal. L’«Osservatore Romano», 2006. gada 13. janvāris.