Sv. Jāņa Pāvila II sadraudzības vēsture ar Neokatehumenālo Ceļu kopā ar Kiko, Carmen un Tēvu Mario bija brīnišķīga. Kaut kas lielisks. Viņam bija pravietisks gars ar kuru paredzēja, kāda liela žēlastība būs Ceļš Baznīcai, o Ceļa iniciatori ar lielu paļāvību uzticējās un līdzdarbojās Baznīcas misijā.

Kiko taisnība, kad atzina: „Jānī Pāvilā II atrodu milzi, jo vienmēr deva mums divreiz vairāk nekā bijam lūguši vai cerējuši. Vienmēr rīkojas tik lieliski, ka blakus viņam varēji justies ļoti mazs. Viņš apstiprināja Ceļu ar izcilo vēstuli monsinjoram Josef Cordes, kuru viņš bija piešķīris sekot Ceļa apustulātu. Jānis Pāvils II bija uzrakstījis: „<...> Vēlos, ka Brāļi bīskapa kalpošana ņemtu vērā un palīdzētu- kopā ar saviem priesteriem- šīm darbam jaunās evaņģēlizācijas labā, lai tās īstenotos pēc Iniciatoru paredzētām vadlīnijām.<...>” Tas bija, daudz vairāk nekā mēs iedomājamies. Pēc tam viņš drosmīgi piekrita „Redemptoris Mater”semināra dibināšanai Romā, neskatoties uz visām bijušām grūtībām un domstarpībām.

Kiko atcerējās pirmo tikšanos ar Pāvestu Jāni Pāvilu II pēc Euharistijas Kastelgandolfo kapelā: „<...> pēc Sv. Mises viņš mums pateica, ka liturģijas laikā, domādams par mums, redzēja savā priekšā šos vārdus: Ateisms, Kristības, Katehumenāts.” Tas, kas mūs ļoti izbrīnīja ir ka viņš salika vārdu Katehumenāts pēc Kristībām. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns, neparasts, it sevišķi pēc visām vajāšanām un apspiešanām, kuras mums bija jāpārdzīvo kad runājam par Katehumenātu pēc Kristībām.

Pēc Mises pajautāju vai es varētu satikties ar viņu individuāli un viņš pēkšņi paņēmis mani aiz rokas noveda uz savu biroju, kur apsedamies viens pret otro. Es biju baiļu pilns. Pastāstīju savu atklāsmi, kā Jaunava Mārija atklājās un teica: „Jāveido kopienas, kā Svētās Ģimenes no Nacarētes, kuras dzīvotu pazemībā, vienkāršībā un slava, kur cits-Kristus.” Es baidījos tikt uzskatīts par „iluzionistu”, bet stāstīju, lai pajautātu: „Kas ir šīs kopienas, Tēvs?” Mums tieši bija tā problēma par mūsu identitāti draudzēs. Nezinājām vai mēs esam kustība, laju savienība vai kaut kas cits. Kas mēs esam baznīcā? Un viņš mani pārsteidza teikdams: „Tās kopienas ir Baznīca.”

Pāvestam vienmēr īpaša uzmanība, liela apbrīna uz Carmen zinādams cik lielā mērā viņa bija svarīga Ceļam. Īpaši par viņas „sievišķo ģēniju” un par viņas lielo mīlestību Koncilam un Baznīcai. Kiko vienmēr atceras vienu anekdoti: „Reizē pēc plenārsēdes, jo biju Laju Pontifikālās padomes konsultants, pa vienam gājām sasveicināties pie Svētā Tēva. Viņš ļoti slimoja. Neviens nezināja ja viņš dzird, vai ne. Viņš vienkārši sēdēja nolicis galvu un ar aizvērtām acīm. Kad atnācu pie viņa, kardināls Rylko, kurš bija blakus pateica: „Lūk Kiko.” Uz to Pāvests pacelis galvu un atvēris acis ar skaļu balsi pasīja: „Un Carmen? Kur ir Carmen?” Visi klātesošie ļoti izbrīnījāmies un aplaudējam.

„Varam teikt- turpina Kiko- ka Jānis Pāvils II bija „cilvēks” bez klerikālisma traipā, bez aizdomām, vienmēr laipns. Pateicu „cilvēks”? Drīzāk draugs. Vai vēl precīzāk- viņš bija pravietis. 1985. gada 11. oktobrī, 4. Eiropas bīskapu simpozijā, Pāvests analizēja pašlaik Eiropā esošo situāciju uzsverot sekularizācijas, sociālā relatīvisma, ģimenes nīcināšanas, aicinājumu trūkuma fenomenus. Šīs analīzes priekšā, kura izskatījās briesmīgi, Pāvests piebilda ka Svētais Gars jau ir atbildējis uz šo situāciju. Lai mēs varētu atrast „šos Gara pūšanas simptomus vajadzēs atstāt atrofējušās shēmas” un iet, kur redzama Svētā Gara darbība, kur ģimenes tiek no jauna uzceltas, kur parādās jaunie aicinājumi, kur ir īsta audzināšana ticībā… Viņš savu uzrunu beidza norādīdams, ka Baznīcai jāatgriežas pie  Pēdējo vakariņu telpās (lāt. cænaculum), lai no jauna saņemtu Svēto Garu, kuri palīdzētu Jaunajā evaņģēlizācijā. Tā iemesla dēļ ir nepieciešams „iedvesmoties pirmatnējā apustuļu sludināšanas modelī”. Varbūt nozīme, ka Baznīcai jāsapulcējas mājās, kā vēstulē kolosiešiem, piemēram, Sv. Pāvils apsveica Ninfu un Baznīcu, kuri pulcējas viņa mājās…?”

Kalpodams kā Krakovas arhibīskaps viņš jau zināja un bija pieņemis Neokatehumenālo Ceļu, bet īpaša veidā sava gara pontifikāta laikā viņam topa iespējams saskarties tuvāk un ieiet šīs „Dieva dāvanas Baznīcai”[1] dziļumos.

Pāvests Jānis Pāvils II sāka apmeklēt Romas diecēzes draudzes un tā saskaras tuvāk ar Ceļa realitāti. Tā pamazam pats iepazīst, kas ir Ceļš un visas labas lietas, kuras dara draudzēs, kā daudz attālināto no Baznīcas atgriezās. Viņš ieraudzīja, ka daudz cilvēku no jauna atklāja Kristībās saņemto prieku, dzīves skaistumu. Redzēdams jauniešu pilnas kopienas, kuras atvērās bez bailēm dzīvībai, viņā tēvišķajā sirdī dzima prieka un uzmundrinošie vārdi… Viņš lūdza nodziedat Ceļa dziesmas, kuras bija iemācījušies daudzos ceļojumos visā pasaulē.

Apmeklēdams Kopienas esošas Romas Vissvētākā Sakramenta Dievmātes un Kanādas mocekļu draudzēs, pastorālās vizītes beigās, runāja par mūsdienu sabiedrībā klātesošo „radikālo cīņu” un ka tādēļ „mums ir nepieciešama radīkāla ticība”.

Mēs, dārgie, dzīvojam laikmetā, kurā saskaramies ar ikdienas radikālo cīņu. Es to saku, jo tā ir mana daudzu gadu pieredze. Šīs radikālisms ir klāt visur. Un ir daži tās parādīšanas veidi pasaulē: ticība un neticība, Evaņģēlijs un pret-evaņģēlijs, Baznīcas un Baznīcas ienaidnieki, Dievs un pret-dievs, ja drīkstam tā teikt… Lūk, mēs varam piedzīvot šo vēsturisko pieredzi vairāk nekā agrākajos laikos. Dzīvojot mūsu laikmetā mums jāatklāj radikāla ticība, lai mēs spētu radikāli dzīvot un īstenot kristīgo dzīvi. Es ceru, ka jūsu pieredze ir dzimusi līdzīgi un varēs vadīt uz veselīgu mūsu kristietības, mūsu ticības radikalizāciju, uz īsto evaņģēlisko radikālismu…[2]

Pēc dažiem gadiem Romas Sv. Marijas Goreti draudzē sacīja:

Neokatehumenālā Ceļa radīšanu es uzskatu tā-vispirms, nezinu ja Kiko vai citi, uzdeva sev šo jautājumu: no kurienes nāca Pirmatnējās Baznīcas spēks? Un no kurienes mūsu daudz lielākas Baznīcas vājums? Manuprāt es esmu atradis atbildi Katehumenātā, šinī Ceļā. Lūk, ko es jūtu dzīvojot kopā ar jums tādus acumirkļus.

Es novēlu jums turpināt šo Ceļu, turpināt piedzīvot visas prasības, kuras nāk no Ceļa, jo šis nav īss ceļš. Misionārais katehumenāts var izskatīties smags: četri gadi! Jūs esat vēl prasīgāki: jūsu ceļš turpinās septiņus gadus, pat vairāk! Es novēlu jums būt prasīgiem ceļā, bet visvairāk gribu novēlēt, lai jūs turpinātu dot tik lielus augļus. Jūsos, jūsu kopienās patiešam ir redzami Svētā Gara augļi, harizmi, visi aicinājuma veidi, visa kristīgas dzīves pilnība laulībā, priesterībā, dažās profesijās, pasaulē, beidzot pasaulē. [3]

Lūk, neokatehumenālais, kā laicīga realitāte, nozīme kopienu, kuri no jauna atklāj draudzē kristīgas dzīves svaigumu, oriģinalitāti. Tā ir dzīve pilnībā, dievišķībā. Tā ir dzīve, kura parādās mūsu priekšā visai mūžībai, ne tikai uz zemes. Dzīve ar Dievu, ka Viņa bērni, pamudināti Dieva Dēla Jēzus Kristus. Viņš ir Vārds, kurš iemiesojās un piedzima no Jaunavas Marijas. [4]

Kristīgā iniciācija parādās tā kopīga dimensija. Tieši tas, ko Svētais Tēvs bieži izcel:

Visu jūs varat izskaidrot ar Kopienu, ar jūsu brālīgo vienotību un prieku. Tā pat ka ar dziesmām un bez šaubām, ar jūsu kopīgam lūgšanām… [5]

Grupa, vai drīzāk Kopiena, vienmēr tiek veidota no iekšienes. Tieši tur, kur Svētais Gars pieskaras pie katra. Gars skar mūsu personīgo, garīgo intimitāti, bet neskar katru atsevišķi, individuāli, jo mēs bijām radīti, lai mēs veidotu kopienu, lai dzīvotu kopībā. Skar katru, lai atjaunotu mūs kopībā. Tā tiek izskaidrota jūsu kristīgo kopienu un citu, jo šeit ir piecas kopienas, būtība. [6]

Jūs atklājāt (kas ir Kristības) kopienā. Tas nav individuāls process, bet ir Kopienas process. Process kopā ar citiem. Dzīvojat ar prieku no jauna atklāt Kristības un tiešo tās nozīmi, pilnību. Viss tas kopā, kopā! [7]

Romas Sv. Filipa no Kantaličes draudzē Pāvests uzsvēra Ceļa kopienu bērnu žēlastības svarīgumu:

Cilvēki runā Neokatehumenālām ģimenēm esot daudz bērni, ļoti daudz bērni. Tas ir ticības, ticības uz Dievu pierādījums. Ticība ir nepieciešama, lai cilvēks spētu dot dzīvību citam. Ja šodien mēs dzīvojam demogrāfiskas, ģimenes, tēvišķības, mātišķības dziļas krīzes laikmetā ir ticības Dievam trūkuma dēļ. Nav iespējams mainīt to bez dziļas ticības. Nepieciešama ticība uz Dievu, lai dot dzīvību citam cilvēkam.[8]

Romas Sv. Marijas Goreti draudzē vēl teica:

Kā mēs varētu izskaidrot dzimstības samazināšanos? Kā mēs varētu izskaidrot dažu kopienu, tautu, grupu, politisko vižu attieksmi pret dzimstību? Tas ir vienkāršs ticības cilvēkam trūkums, kurš dzimst no ticības Dievam trūkuma. Cilvēkam ir viņa dimensija, viņa sākums. Tas sākums ir pats Dievs, jo cilvēks tika radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Tas mums izskaidro, kas ir cilvēks, kā var dzīvot un kā var nomirt. Pēc tam vēl vajadzīga drosme dzīvei pasaulē. Es šeit redzu šās ģimenes, šos katehistus. Viss, ko redzu, ir kristīgas drosmes zīme. [9]

Beigdams šo īso prezentāciju pār Sv. Jāņa Pāvila II attiecībām ar Neokatehumenālo Ceļu, kā zīmogu šīm augļu un svētību pilnam Baznīcas ceļam, ir vērts atcerieties vārdus, kurus izteica 2002. gadā Kastelgandolfo rezidencē Statūtu sagatavošanas darbu beigās, lai tiktu oficiāli apstiprināti:

Kā neizteikt pateicību Kungam par augļiem, kurus atnesa Nokatehumenālais Ceļš 30 gadu laika posmā. Šajā sekularizētā sabiedrībā, tāda ka mūsēja, kur plīst reliģiska vienaldzība un daudzi dzīvoja it ka Dieva nav. Daudziem ir vajadzīga kristīgas iniciācijas sakramentu atklāšana no jauna, it sevišķi Kristību. Ceļš ir būtisks atbildot šai steidzīgai vajadzībai.

Mēs skatāmies uz jūsu kopienām: cik daudz no jums ir atklājuši aicinājuma skaistumu un lielumu caur Kristību sakramentu! Cik dāsni un dedzīgi esat Jēzus Kristus Evaņģēlija sludināšanā, īpaša veidā attilinātiem! Cik daudz aicinājumi uz priesterību un klosterdzīvei piedzima pateicoties šim kristīgas formācijas ceļvedim! [10]

[1] BENEDIKTS XVI, Uzruna Neokatehumenālā Ceļa pārstāvjiem,  2011. gada 17. janvārī. [2] „L’Osservatore Romano”,  1980. gada 3-4. septembrī [3] „L’Osservatore Romano”, 1988. gada 1-2. februarī [4] Jāņa Pāvila II Kasal Morenas (Roma) Sv. Annas draudzes vizīte, in „L’Osservatore Romano”, 1984. 3-4. gada decembrī. [5] Jāņa Pāvila II Romas Sv. Antona draudzes vizīte, „L’Osservatore Romano”, 1979. gada 7-8. maijā. [6] Jāņa Pāvila II Romas Sv. Lukasa draudzes vizīte, „L’Osservatore Romano”, 1979. gada 5-6. novembrī. [7] Jāņa Pāvila II Romas Sv. Jāņa evaņģēlista draudzes vizīte, „L’Osservatore Romano”, 1979. gada 19-20. novembrī. [8] Sal. „L’Osservatore Romano”, 1986. gada 5-6, maijā. [9] „L’Osservatore Romano”, 1988. gada 1-2. februarī. [10] Svētā Tēva uzruna Neokatehumenālā Ceļa iniciatoriem, ceļojošiem katehistiem un priesteriem (Kastelgandolfo, 2002. gada 22 septembrī),  „L’Osservatore Romano”, 2002. gada 22. septembrī.