(Francisco de Vitoria universitāte – Madride)

Esmu pateicīgs Kungam un šai Universitātei par šo notikumu, kurš apzīmogo ļoti garu tuvošanās un sadraudzības ceļu starp Neokatehumenālo Ceļu un ebreju tautu, ko iesāka Carmen Hernandez ar savu ceļojumu uz Izraēlu 1963.-64. gadā, un kurš tika izcelts ar II Vatikāna koncila deklarāciju Nostra Aetate (1965).

Mūsu vecāko brāļu un tēvu ticības sakņu atklāšana no jauna, ko bija veicinājusi konstitūcija Dei Verbum, uzsvērdama Vecās un Jaunās Derības  vienību un ko Neokatehumenālais Ceļš praktizē vairāk nekā 50 gadus iknedēļas Dieva Vārda svinēšanā, lika Neokatehumenālā Ceļa brāļos dzimt mīlestībai attiecībā uz ebreju tautu.

Caur nevainīgo ciešanām un caur Svētīgā Š. de Fuko (Charles de Foucauld) iepazīšanu, Kungs mani veda dzīvot ar nabagiem, domādams, ka, ja Kungs atgriezīsies otrajā atnākšanā, es gribētu, lai mani atrastu pie krustā sistā Kristus kājām ar nevainīgajiem un zemes pēdējiem.

Šādā kontekstā es iepazinu Carmenu, kura bija pavadījusi veselu gadu ceļodama pa Izraēlu, kur bija ieradusies 1963. gada vasarā. Viņai bija neaizmirstams ceļojums, kur Svētie Raksti atvērās iespaidīgā veidā, viņa saprata, kāda ir saikne un vienotība starp pestīšanas vēsturi un zemi, kurā Dievs vēlējās atklāties. Pāvests Sv. Pāvils VI apmeklēja Nācareti 1964. gada janvārī. Tajā vizītē viņa bija klāt un tas palīdzēja saprast Koncila fundamentālās atslēgas, redzēdama to atgriežoties pie kristietības sākuma un ebreju saknēm. Tie ir vissvarīgākie pīlāri Baznīcas atjaunošanā. Tādēļ šo Doktora grādu ir pelnījusi arī Carmen.

Mēs satikāmies 1964. gadā, pēc viņas atgriešanās no svētceļojuma Svētajā Zemē. Es biju aizgājis dzīvot būdiņā ar Palomeras Altas nabagiem, ārpus Madrides. Tur Carmen iepazinās ar šo brāļu kopienu, kas pulcējās pie manis barakā. Viņa palika izbrīnīta par to, kā viņi atbildēja uz Dieva Vārdu. Nolēmusi palikt, iesāka dzīvot kopā ar mums. Mēs viņai uzcēlām baraku netālu. Pašu nabagu lūgti, sākām sludināt viņiem Evaņģēliju. Ar laiku Kungs noveda pie katehētiski-teoloģiskās sintēzes atklāšanas, balstītas uz Dieva Vārdu, liturģiju un kopienu, lai vestu cilvēkus pie brālīgas vienotības un uz nobriedušu ticību. Dievs izmantoja Carmen un mani, lai nestu šo Baznīcas atjaunošanas darbu: domājam, ka tā ir Svētā Gara dāvana.

Šis jaunais kristīgās iniciācijas itinerarijs izraisīja toreizējā Madrides arhibīskapa Casimiro Morcillo interesi, kurš pēc ierašanās barakās, bija dziļi aizkustināts un viņš mūs iedrošināja nest to uz draudzēm. Tā viss izplatījās Madridē, Spānijā un vēlāk tūkstošās pasaules diecēzēs. 2008. gada maijā Neokatehumenālā Ceļa statūti bija Svētā Krēsla oficiāli apstiprināti.

Reiz viens Izraēlas ministrs man jautāja no kurienes nāk Ceļa brāļiem šī mīlestība uz ebreju tautu. Jo katram no mums ir mīlestības attiecība pret ebreju tautu. Manuprāt, ir svarīgi īsi to izskaidrot.

Mēs visi esam kā Abrahams, kurš dodas no savas zemes prom nezinādams uz kurieni iet. Dievs izvelējās Abrahamu, dod apsolījumu un Dieva Vārds iekustina viņa vēsturi, ieliek kustībā un Abrahamam jāturpina sekot Kungam. Tā mēs mācām saviem brāļiem Neokatehumenālajā Ceļā. Mēs visi esam Abrahama bērni. Kas ir ticības ceļš? Dzīvot katru dienu atbildot uz vēstures notikumiem, kuros Dievs atklājas.

Mēs formējam nobriedušos kristiešus. „Nobrieduši kristieši” priekš mums nozīmē būt par kristiešiem dzīvē. Dievs runā uz mums caur vēsturi, caur faktiem. Mēs cenšamies pakāpeniski formēt kopienu brāļus, lai viņi ir apgaismoti ar Dieva darbību viņu dzīvē: tas ir ļoti ebrejiski! Mēs esam ļoti dziļi saistīti ar ebrejiem, viņi ir mūsu tēvi ticībā.

Mums ir kopēja cīņa pret bestiju (zvēru). Bestija, kurš gribēja, lai notiek Aušvica un vēl joprojām darbojas pasaulē. Tas gatavo jaunu uzbrukumu Baznīcai un ebreju tautai, briesmīgu ateisma, Dieva noliegšanas, uzbrukumu Šajā cīņā, šajā vēsturiskajā posmā, manuprāt, mums jāpalīdz cits citam, ebrejiem un kristiešiem. Padarīt ciešākas mūsu attiecību saites, lai mēs pildītu Dieva gribu, kas ir pestīt šo sabiedrību, lai izglābtu jūdu-kristīgo ģimeni un ticības nodošanu bērniem. Mums ir būtiska lieta nodot ticību saviem bērniem. Mums ir daudzbērnu ģimenes, tāpēc mēs svinam mājas liturģiju, kur tiek pasludināts Dieva Vārds un vecāki sarunājas ar bērniem.

Domus Galilaeae mājai ir svarīga loma šīm draudzības attiecībām ar ebreju tautu. Tā ir māja uz Svētību Kalna, ko esam cēluši. Nekad dzīvē nebijām domājuši uzcelt starptautisko centru uz Svētību Kalna. Un, ka tas kļūtu tik nozīmīgs attiecībām ar ebrejiem. Katru gadu ap 150.000 ebreju to apmeklē. Daži semināristi no dažādiem pasaules Redemptoris Mater semināriem apgūst ebreju valodu un uzņem ebrejus. Arī dzied Shema Israel un parāda māju.

Katru gadu tur pulcinām daudzus katoļu Baznīcas bīskapus, kuri ir dzirdējuši par Ceļu un grib iepazīt, kas tas ir. Uz šīm tikšanām esam aicinājuši bīskapus no ASV un atnāca ap 80 ar Bostonas kardinālu monsiņjoru O’Malley. Biju iesācis komponēt simfoniju veltītu nevainīgo ciešanām un gribēju piedāvāt bīskapiem kā dāvanu. Atbrauca arī šeit klātesošais Rabbi David Rosen, Izraēlas Tūrisma ministrijas direktors un dažas citas autoritātes. Viņi noklausījās simfoniju. Rabbi Rosen bija mūzikas aizkustināts un teica: „Šī ir mūsu, ebreju, mūzika, var redzēt, ka jūs zināt, kas liek mums ciest.”

Es biju ļoti pārsteigts par Shoah un par nevainīgo ciešanām, kā arī par faktu, ka Svētā Jaunava Marija, Jēzus Māte, redzēdama savu Dēlu mirušu, juta, ka zobens caurdur viņas dvēseli. Kungs tādā veidā iedvesmoja, lai es komponēju simfonisko poēmu viņai un visām ebreju mātēm, kuras ir redzējušas, kā nogalina viņu pašu bērnus Aušvicā un citās koncentrācijas nometnēs.

Pēc šīs simfonijas paši rabīni piedāvāja turpināt šo sadraudzības un dialoga pieredzi vairāku dienu pasākumā Domus Galilaeae mājā. Bijām uzrakstījuši aicinājuma vēstuli un parakstījāmies es, Rabbi Rosen un Rabbi Greenberg un daži kardināli. Bijām organizējuši divas četru dienu tikšanās (2015 un 2017). Kopā bija klātesošā starptautiskā ekipa, daži kardināli un bīskapi, pāri 100 rabīniem ar savām sievām un daudzi Ceļa atbildīgie no dažādām pasaules vietām. Kā šīs tikšanās auglis, 100 ortodoksālo rabīnu parakstīja svarīgo deklarāciju par kristietību ar nosaukumu: Darīt mūsu debesu Tēva gribu: uz partnerību starp ebrejiem un kristiešiem. Tajā tiek apgalvots, ka kristietības parādīšanās cilvēces vēsturē „nav nejaušība, nedz kļūda, bet pateicoties dievišķajai gribai un tā ir dāvana tautām”.

Drīz arī klausīsimies dažas daļas no simfoniski-katehētiskās svinības. Iedvesmu, lai sakomponētu šo simfoniju saņēmu no zobena, par kuru pravieto Ezehiela grāmata 21. nodaļā, kas caurdūra vēlāk Svētās Jaunavas Marijas dvēseli tā, ka viņas ciešanām būtu kaut kas kopīgs ar mūsu Kunga Jēzus Kristus universālo Atpestīšanu: tie svētdarīja cilvēciskās ciešanas, tāpēc mums būtu jākrīt ceļos nevainīgo ciešanu priekšā.

Kāds ir šis noslēpums, ka tik daudz nevainīgo nes citu grēkus, to nedzirdēto vardarbību, tā kailu sieviešu un bērnu rinda uz gāzes kameru un tās dziļās sāpes uzraugu sirdīs, kuri dziļi sirdī uzdod jautājumu „ko lai es daru priekš viņiem”? Kāds dzirdēja balsi: „Noģērbies un stājies kopā ar viņiem rindā.” Tas ir vēsturisks notikums, šo cilvēku sauc Kurt Gernstein, kurš bija nacists, kurš saprata, kas notiek un stāsta savās atmiņās. Viņš saka: „Es nesaprotu, kāpēc mans prāts man liek stāties ar viņiem rindā, kura iet uz gāzes kameru, es būtu tikai vēl viens mirušais!” Viņš bija ateists, bet ko dzirdēja iekšienē, noteikti bija no Dieva. Daži saka, ka pēc Aušvicas vairs nav iespējams ticēt Dievam. Ja dzīve ir tiešām briesmīga, nav nekāda Dieva un Dieva klusums to pierādītu! Bet šajā pilnīgā tumsībā viens cilvēks, aiz mīlestības, brīvi, noģērbjas, apskauj citu un ieiet kopā nāvē, tātad mīlestība eksistē. No kurienes nāk šī mīlestība? Ja eksistē mīlestība, eksistē arī Dievs un lūk, pēkšņi apgaismojas šī tumsība, gāzes kameru briesmās parādās gaisma. Līdzīgi ir rīkojušies, piemēram, Sv. Maksimilians Kolbe un Sv. Edīte Šteina un tas ir pilnībā tas, ko mūsu Kungs Jēzus Kristus ir darījis, kļūdams par grēku priekš mums visiem.

Klausīsimies daļu no Nevainīgo simfonijas. Tāpēc, ka nebija iespējams sapulcināt visu orķestri, darbu izpildīs 4 stīgu instrumenti, pianists un daļa no kora. Orķestri diriģēs Luciano Di Giandomenico no Dženovas. Visi mūziķi ir no Neokatehumenālā Ceļa. Klausīsimies.

Pirmā daļa saucas “Ģetsemane” . Kungs iedvesmoja attēlot brīdi, kad Jēzus Kristus ir robežsituācijā un Dievs suta eņģelī, kurš atbalsta. Pēc tam atnāk Jūdass kopā ar kareivjiem. Beigās koris pabeigs šo muzikālo daļu dziedot: “Abba, Tēvs!” Vārds “Tēvs!” aramiešu un ebreju valodā nozīmē “tētis”, tas norāda uz to, ka Kristus ir pieņēmis Tēva gribu.

Pēc tam seko daļa ar nosaukumu “Piedod viņiem!”. Šeit pievērsām uzmanību Kristum, kurš būdams uz krusta sauc: “Piedod viņiem!” Tenors dziedās: “Piedod viņiem!” Kristus uz krusta sauca uz savu Tēvu un lūdz piedošanu visiem. “Viņi nezina, ko dara” sacīja, kad tajā brīdi mēs nogalinājām Dievu.

Tālāk seko daļa ar nosaukumu “Zobens”. Zobens spodrināts lai nogalinātu. Pēc kora nodziedāta Shema Israel (tā ir lūgšana, ko ebreju tauta skaita katru dienu) diriģents atgriezīsies ar seju pret mums un visi dziedāsim šo lūgšanu kopā.

Pēdējā daļa saucās “Resurrexit”. Simfonija tiek noslēgta ar Kristus augšāmcelšanos.

Klausīsimies. Orķestru diriģē Luciano Di Giandomenico, no Dženovas. Visi mūziķi ir no Neokatehumenālā Ceļa.

Kiko Argüello

Madride, 2021. gada 25. oktobris