Evaņģelizācijas misija
«Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet! No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.» (Jņ 13, 34-35)
Svētais Gars Neokatehumenālajā Ceļā ir izvilinājis dažas evaņģelizācijas, apustuliskās misijas un konsekrācijas formas, kuras topa Baznīcas pāvestu apstiprinātas un atbalstītas.
Svētā Gara augļi- harizmi
Draudze- Kopienu kopiena
Ar Kerigmas paslūdināšanu draudzē parādās kopienas- brāļi, kas paši pārdzīvo šo kristīgo iniciāciju. Pakāpeniski viņos top redzāmas ticības zīmes, mīlestība uz ienaidnieku. Šis „morālais brīnums” izraisa izbrīnu attilinātajos no ticības cilvēkos un aicina uz satikšanos ar pašu Jēzu Kristu. Kristīga kopiena nes Dieva mīlestību visiem cilvēkiem.
„Jūs ne tikai piedalāties apustulātā tāpēc ka esat tas, kas esat- pamudinājums patiesu, īstu kristīgu vērtību atgūšanai vai no jauna atklāšanai, jo otrādi šīs vērtības ikdienas dzīvē, ļoti iespējami, varētu palikt apslēptas, guļošas vai atšķaidītas. Nē! Jūs tās uzsverat, izcēlāt un dodat tām morālo spožumu. Tas patiesi ir paraugs un tieši šajā kristīgā garā jūs dzīvojat Neokatehumenālajās kopienās.”
„Cik daudz prieka un cerības dodat mums ar savu klātbūtni un darbību! Mēs zinām, ka jūs savās kopienās cenšaties saprast un attīstīt saņemtu Kristību bagātības, ka arī jūsu piederības Kristum sekas…
Piedzīvot un mudināt šo atmodu ir tieši tas, ko jūs saucāt par katehumenātu pēc Kristībām, kas ir spējīgs atjaunot mūsdienu kristīgās kopienās Pirmatnējā Baznīcā sagatavošanās uz Kristībām laika posmā bijušo briedumu un padziļināšanu.
Jūs to darāt pēc. Katehumenāts pirms vai pēc, es teiktu, ir sekundāra lieta. Svarīgākais ir ka jūs meklējat kristīgas dzīves īstumu, pilnību, atklātību, koherenci.”
Sv. Pāvils VI, 1974. gada 8. maijā.
„Baznīcas prakse, norma, kas tika ievesta ir ieradums kristīt zīdaiņus. Tā tikai pievēršot uzmanību vienīgi liturģiskajai daļai un bieži izlaidot sagatavošanos uz Kristībām posmu. Sagatavošanās, agrākos gados, kad sabiedrībā vairākums bija pagāni, notika pirms Kristībām. To sauca par „Katehumenātu”. Tomēr šodien mūsu sociālā vidē jāintegrē šī mācīšanas metode Kristīgai audzināšanai caur kristīgās dzīves veida iniciāciju, kas notiek pēc Kristībām, caur reliģisko palīdzību, caur praktisko vingrošanos kristīgajā uzticībā, caur aktīvo piedalīšanos ticīgo kopienā, kas ir Baznīca…
Lūk, no kurienes nāk vārds „katehumenāts”, kas noteikti negrib atmest vai samazināt pašreizējo Kristību disciplīnas svarīgumu, bet grib pielāgot pakāpenisko, intensīvu evaņģelizācijas metodi, kas izskatās dalēji agrāku laiku katehumenātam. Tas, kas ir Kristīts, ir būtiski un nepieciešami saprast, pārdomāt, izvērtēt sakramenta nenovērtējamo labumu.”
Sv. Pāvils VI, 1977. gada 12. janvārī.
Ceļojošie katehisti
Viens no galvenajām harizmam, vai Ceļa augļiem ir ceļojošie katehisti. Pateicoties viņiem Ceļš izplatījās visos 5 kontinentos. „ Starptautiskā Atbildīgo par Ceļu Ekipa nozīme ceļojošo katehistu ekipu – kura parasti sastāv no Prezbitera, laulāto pāra un neprecēta vīrieša, vai arī no Prezbitera, neprecēta vīrieša un neprecētas sievietes – lai tos sūtītu uz attālām diecēzēm ar mērķi uzsākt un vadīt Neokatehumenālā Ceļa īstenošanu.” (Statūti, art. 31,2)
Ceļojošie katehisti tāda veida atbild uz dažām vajadzībām, nākošam no visām pasaules malām: Starptautiskā ekipa uzaicina Ceļa brāļus būt gataviem misijai un tie, kas jūtas Dieva aicināti brīvi piedāvā sevi.
Šie aicinājumi visbiežāk dzimst „konvivencju” laikā („rekolekcijas”), kur „Atbildīgā par Ceļu Ekipa vai cita viņas nozīmēta, pārbauda ceļojošo gatavību un koordinē darbību – saskaņā ar dinamiku līdzīgi kā „sirds saraušanās un izplēšanās” -pēc Kunga piemēra, kurš sūtīja savus apustuļus misijā, bet pēc tam pulcināja tos vientuļā vietā, lai klausītos par brīnumiem kādus Svētais Gars ar viņiem bija veicis.” (Statūti, art. 31,3.)
„Ceļojošais katehists paliek vienotībā ar savu draudzi un kopienu, pie kuras regulāri atgriežas, lai piedalītos personīgās kopienas ceļā. Turklāt ceļojošais katehists piekrīt izdzīvot savu misiju trauslumā – saskaņā ar vairāk kā trīsdesmit gadīgu Neokatehumenālā Ceļa pieredzi – paliekot brīvs, lai katrā brīdī varētu to pārtraukt, informējot Bīskapu ad quem, kā arī Atbildīgo par Ceļu Ekipu.” (Statūti, art 31,4)
Misionārās harizmas un konsekrētā dzīve
Dažiem Ceļa īstenojamajos evaņģelizācijas veidos ir nepieciešama neprecēto vīriešu un sieviešu klātbūtne ar misionāro aicinājumu. Viņi veido ceļojušo katehistu ekipas, lai atbildētu, atbalstītu un pavadītu Missio ad Gentes misijas, kā arī jauniešus, kuri ir gatavi iestāties Redemptoris Mater semināros. Starptautisku konvivenciju laikā tiek sūtīti vīrieši un sievietes, kuri dzīvodami Ceļa ticības ceļvedī ir atklājuši Dieva aicinājumu atdot dzīvību, lai īstenotu Jauno Evaņģelizāciju.
Kopā ar visiem šiem brāļiem un māsām, kopš Neokatehumenālā Ceļa sakumā, daudzas meitenes ir sajutušas aicinājumu uz konsekrēto dzīvi un ir iestājušas dažos klosteros visā pasaulē.
Diecēzes misionārie semināri „Redemptoris Mater”
1986. gada 26. augustā Jānis Pāvils II ar sajūsmu pieņēma Kiko, Carmen un tēva Mario piedāvājumu dibināt Romā diecēzes misionāro semināru Jaunās Evaņģelizācijas priesteru formācijai. Pāvests uzticēja šo uzdevumu vikāram -Kardinālam Ugo Poletti.
Turpmākajos gados daudz bīskapu sekoja Svētā Tēva piemēram dibinot citus seminārus. Kopš tā laika 5 kontinentos tika dibināti 124 semināri (2020), kuriem ir raksturīgas 3 galvenās lietas: tie ir diecēzalie, misionārie un starptautiskie. Šo semināristu akadēmiska, cilvēciska un garīgā formācija ietver sevī misionāriskās evaņģelizācijas laika posmu. Pēc ordinācijām, pēc dažiem kalpošanas gadiem draudzē, bīskaps ļauj viņiem doties Neokatehumenālā Ceļa īstenotās misijās- tā kā bija Svētā Krēsla noteikts, apstiprināts ir noradīts Statūtos
Semināru dibina bīskaps un uzņem jauniešus, kuri ir atklājuši savu aicinājumu pateicoties Neokatehumenālā Ceļa Kristīgajai iniciācijai. Semināra laikā īpaša un fundamentālā lieta ir šī Kristīga iniciācija Kristīgā kopienā caur Neokatehumenālo Ceļu.
„Redemptoris Mater” semināros kopš 1990. gada pirmām priesteru ordinācijām līdz 2019. gadam tika ordinēti 2590 priesteri. Vēl ap 2050 jaunieši ir formācijas ceļā.
Ģimenes misijā
1985. gadā Kiko, Carmen un tēvs Mario stādīja priekšā Svētajam Jānim Pāvilam II vienu projektu sakara ar Ziemeļeiropas evaņģelizāciju sūtot misionāras ģimenes kopā ar vienu priesteri. Pāvests uzņēma to ar lielu aizrautību un 1986. gadā Pāvests sūtīja pirmās ģimenes: viena uz Somijas ziemeļiem, cita uz Hamburgu (Vācija) un trešo uz Strasbūru (Francija). 1987. gadā tika arī sūtītas pirmās 3 ģimenes uz Dienvidameriku.
1988. gada 30. decembrī Jānis Pāvils II sasniedzis ar helikopteru Porto San Giorgio (Itālija) Starptautisko Neokatehumenālā Ceļa centru sūtīja uz misijām visā pasaulē 72 ģimenes. Tad, runādams par ģimeni, Pāvests homilijas laikā teica: „Svētā Ģimene nav kaut kas cits, bet lūk tā: cilveciskā ģimene dievišķajā misijā. Dieva Svētā Baznīca, tu nevari īstenot savu misiju, nevari pildīt savu misiju pasaulē, ja tas nav caur ģimeni un tās misiju. Jums pienākas ar visām jūsu lūgšanām, ar jūsu liecību, ar jūsu spēku palīdzēt ģimenei, aizsargāt no jebkura veida iznīcināšanas. Ģimene misijā ir Trīsvienība misijā.”
Kopš tā laika Pāvests ir aizsūtījis 1600 ģimeņu evaņģelizācijai piecos kontinentos. Viņas ir Svētas Ģimenes no Nazaretes paraugs dažos misiju veidos.
Tās ir ģimenes, kas pēc daudziem pēc-kristības formācijas gadiem (daudzi atjaunoja savas attiecības ģimenē), ir pateicīgas par Dieva īstenojamo pestīšanas darbu viņos. Šis ģimenes, vairākums ar bērniem, ir gatavas doties misijā atstājot savas dzimtenes tur, kur bīskapi redz kristīgas ģimenes liecības nepieciešamību. Viņas „iesakņojas” vietējā Baznīcā veicinot dažas evaņģelizācijas darbības. Tāda veida tiek veidotas jaunas kristīgas kopienas.
Ceļa Statūtos tiek noradīts, ka Neokatehumenālā Ceļa veicināšana var notikt ar ģimeņu misijās palīdzību, kuras pēc bīskapa pieprasījuma iet uz nekristīgām vietām, kur ir nepieciešama „implantatio ecclesiae”-baznīcas implantācija (Statūti, art. 33,1).
Missio ad gentes
2006. gada pāvests Benedikts XVI uzsaka šo jauno evaņģelizācijas veidu sūtīdams pirmās 7 Missio ad gentes. Katra no tām misijām sastāv no priestera un 4 vai 5 ģimenēm kopā ar saviem bērniem. Pēc bīskapa pieprasījuma, ģimenes tiek sūtītas evaņģelizēt nekristīgas vai pagāniskas vietas. Viņu uzdevums ir pārstāvēt kristīgo kopienu, kuri būtu „pilnīgi viens, lai pasaule ticētu”. (Jņ 17,23)
Sv. Jānis Pāvils II 1985. gada 6. Eiropas bīskapu simpozijā norādija, ka lai atbildētu Eiropas sekularizācijai jāatgriežas uz “pirmatnējo apustulisko modeli”.
Tā šīs Missio ad Gentes ir domus ecclesiae imitācija, jo viņi pulcējas mājās kopā ar attālinātiem un nekristītiem.
Pēc daudziem gadiem var ieraudzīt kā daudzi attilinātie no ticības un pagāni, kuri var būt nekad mūžā nebūtu iegājuši Baznīcā, pēkšņi atrodas šajās „kristīgas kopienas” un iesāk atgriešanas uz ticību ceļu.
Pāvests Benedikts XVI 2009. gada sava uzrunā Romas Kūrijā teica, ka šīs kopienas neņem „sakrālās vietas”, svētnīcas ceļu, bet dzīvo pasaulē un veido tādu ka „pagalmu tautām uz kuru var tuvināties pie Dieva vēl nepazinot viņu”.
Viens no šīs pieredzes brīnišķīgākajiem elementiem ir vienotības un vienības augļi, kuri it sevišķi parādās pašā ģimenē, attiecības starp vecākiem un bērniem.
2016. gada 18. martā Pāvests Francisks sūtīja 270 ģimenes, tā izveidojot 54 Missio ad gentes.
Pāvests Benedikts XVI starp 2006. un 2012. gadiem bija izsūtījis 58 Missio ad gentes un Pāvests Francisks – 128.
2018. 5. maijā Tor Vergatā (Roma), svinot Ceļa pirmās kopienas dibināšanas Romā 50. gadadienu, Pāvests Francisks izsūtīja 34 Missio ad gentes.
Šodien (2020) Ceļa ģimeņu skaits misijās sasniedz 1640. Pie tā jāpieskaita aptuveni 5800 bērnu. Tie visi sadalīti pa 108 valstīm, piecos kontinentos. Daudz no tām ģimenēm veido vairāk nekā 200 Missio ad Gentes 62 valstīs
Kopienas misijā
„Kopiena misijā” ir vēl viens Ceļa auglis. 2009. gada 10. janvārī Sv. Pētera bazilikā Pāvesta Benedikta XVI klātbūtnē, svinot pirmās Neokatehumenālās kopienas dibināšanas Romā 40. gadadienu, tika nosūtītas pirmās neokatehumnenālās kopienas uz misijām Romas perifērijās.
Šīs kopienas ir beigušas neokatehumenālo ticības atjaunošanas ceļu un ir gatavas atstāt savas draudzes teritoriju lai pārceltos uz perifēriju draudzēm. Tie prāvesti aicina veselo kopienu lai atbalstītu un veicinātu evaņģelizāciju vietās, kurās bieži vien ir degradējušas, plīst vardarbība, narkotiķi un ir daudz imigrantu.
Kiko prezentēdams šo jauno misiju brāļiem uzsvēra, ka „Ceļš beidzās sludinot Evaņģeliju visā pasaulē.” „Viena no vislielākajiem jaunumiem ir ka visa kopiena dodas misijā. Ne tikai daži brāļi. Visa kopiena. Tā ir liela žēlastība! Kaut kas brīnišķīgs, ka Dievs suta tādā veidā. Ir brīnišķīgi izceļot, ka Kungs dod misiju: nomirt misijā, novecot misijā.”
Tieši pats Pāvests Francisks savā enciklikā Evangelii Gaudium runā par „izejošu” Baznīcu„ un runā par nepieciešamību evaņģelizēt teritoriālās un eksistenciālās nomales.
Madrides diecēzē, kur Ceļš ir dzimis un ir klāt 45 draudzēs ar vairākām kopienām, arī veicina šo kopienu misiju. Vēl 2011. gada, toreizējais Madrides arhibīskaps, kardināls Rouco Varela, sūtīja uz misijām 10 kopienas.
Pašreizējais Spānijas galvaspilsētas arhibīskaps, kardināls Carlos Osoro Sierra, 2015. gada 22. martā sūtīja 8 jaunas kopienas uz misijām. Madridē pašlaik ir 18 “Communitates in missionem” (Kopiena misijā).
Arī Pāvests Francisks 2018. gada 5. maijā svinot Ceļa 50. gadadienu Romā, lielā pasākumā Tor Vergatā, suta 25 kopienas uz misijā, dažās Romas draudzēs, lai atbalstītu vājāko draudžu kopienu kristīgo dzīvi.
Šodien šajā Jēzus izteiktajā „Ejiet” ir klātesoši vienmēr jaunie Baznīcas evaņģelizācijas izaicinājumi. Visi mēs esam aicināti uz šo jauno misionāro „došanos”. Katram kristietim un katrai kopienai jāatklāj ceļš uz kuru Kungs aicina. Visi mēs esam mudināti pieņemt šo aicinājumu: iziet no mūsu labklājības zonas un vēlēties sasniegt visas perifērijas, kur ir nepieciešama Evaņģelija gaisma.
Ceļa etapi
Jaunā estetika
Ikonogrāfija un vitrāžas
Gleznas Neokatehumenālajā Ceļā
Kiko Argüello ir mācījies Madrides Sv. Fernanda mākslas akadēmija. 1959. gada apbalvots ar Nacionālo gleznošanas balvu. 1960. gadā kopā ar skulptoru Coomontes un stikla meistaru Muñoz de Pablos dibināja grupu „Gremio 62″sakrālā māksla pētīšanai. Viņi bija organizējuši vairākas ekspozīcijas Madridē (Nacionālajā bibliotēkā), pārstāvējuši Spāniju starptautiskā mērā. 1960. gada Kultūras ministra piešķirti eksponēja savus darbus Universālajā sakrālās mākslas ekspozīcijā Rojanā (Francija). Vēl Kiko ir radījis savus Holandē („Nouvelles images” galerijā).
Kristus dzīves noslēpumu vainags (corona misterica)
Dostojevskis ir rakstījis: „Skaistums izglābs pasauli.” Kiko ir bieži atkārtojis, ka „tikai jauna estētika izglābs Baznīcu”. Šīs „corona misterica” (Kristus dzīves noslēpumu vainags) attēli grib pieskarties pie ticīgo gara dziļumiem. Attēli grib palīdzēt cilvēkam pacelties pie Dieva. Šīs gleznas darbojas kristieša dvēselē. Piemēram, Pārveidošanās Tabora kalna apustuļu klātbūtnē, kur viņi varēja piedzīvot dievišķas gaismas spožumu un klausīties Dieva Vārdu. Šie attēli, it sevišķi liturģijā, ietekmē pat emocionāli- grib palīdzēt ticīgiem garīgi pārveidoties. Sv. Jānis Damaskietis, ikonu aizstāvis un Pāvesta Leona XIII pasludināts par Baznīcas doktoru, sacīja: „Ieraudzīju Dieva cilvēcisko attēlu un mana dvēsele tika izglābta.”
„Lai Svētais Kunga Vaigs palīdz jums būt par viņa mīlestības lieciniekiem.”
Kiko Argüello
Arhitektūra
Arhitektūra Neokatehumenālajā Ceļā
Vēstures gaitā Baznīca vienmēr bija izjutuši saistību starp skaistumu un evaņģelizāciju. Tādēļ Baznīca vienmēr aizstāvēja skaistumu. Viss liek domāt par Kristus skaistumu un brālīgās vienotības skaistumu. Slavu tautu evaņģelizācija lielā mērā notika caur liturģijas, ikonu un dziesmu skaistumu. Tikai pēdējos gados Baznīcās pastāv tāda „funkcionāra” īdēja, kas reducē kopienas sapulces vietu uz vienkāršām sapulču zālēm.
Vēl jo vairāk šodien nekā agrāk ir nepieciešami un steidzīgi atjaunot Baznīcas struktūras. Atbilde uz „globālo ciemu”, lielām pilsētām, monokultūru ir draudze, kas kļūst par „debesu ciemu”- cilvēcīgāko sociālo modeli, kas ir spējīgākā atvērt vietu uz mīlestības civilizāciju. Sapulce, kas ir labvēlīga ticīgo aktīvajai līdzdalībai. Realitāte, kas atbilst „kopienu kopienas” realitātei ar katehumeniumu, kas ietver liturģiskās zāles svinēšanai mazās kopienās.
Piecos kontinentos var atrast Kiko ar jauno estētiku projektētus darbus. Piemēram, Redemptoris Mater semināri, jaunās draudzes, katehumeniumi, kopienu svinību zāles utt.
Skulptūra
Skulptūra Neokatehumenālajā Ceļā
„Skaistums, kopā ar patiesību ir esamības transcendents… Skaistums izraisa mūsos patīkamas sajūtas. Tādā veidā Dievs ir radījis dabu. Tas, kurš radīja dabu izveidoja skaistu lai mums dotu prieku un būtu patīkami.
Patīkamas lietas ir cieši saistītas ar mīlestību. Man kā māksliniekam, kurš ir mācījies harmonijas likumus ir interesanti, ka visa daba ir saistīta ar skaistumu. Ne viss ir skaistums, bet harmonijas likumi ir attiecībā uz matēriju, uz formu… Zinātne pētoša attiecības un matemātiku ir interesanta, lūk tāpēc harmonijā ir veselas matemātiskās formulas. Jau pat Platons runāja par ģeometriju, par radību, par matemātiku. Mākslā, neatkarīgs no tā vai tā ir glezniecība, skulptūra, mūzika, poēzijā, viss pastāv harmoniskās attiecībās.
Šī matemātiska saistība esoša harmonijā pastāv arī laikā, mūzikā. Mūzika ir ļoti svarīga māca mūs skaistumu laikā. Katrai notei ir laika vērtība, gleznojot ir materiālā vērtībā, gludums, zīmējums, kas piešķir citu vērtību. Piemēram, Bethovena „Ceturtā simfonija” sāk ar disonansi. Tā ir brīnišķīga. Laikā, lai dotu vērtību laikam… Lai nerunātu par poēziju, par vārdiem vai par skulptūru, piemēram, angļu skulptors Henry Moore ir pētījis cilvēku kaulus un ieraudzīja, ka cilvēka ciskas kaula galviņa ir perfekta. Šis kauls pilda konkrētu funkciju, bet arī ir estētiska. Izveidot estētisko, skaisto līkni ir ļoti grūti. Vēl piemēram, roņa kakla forma ir unikāla. Nav jebkādas formas, bet ir estētiska. Moore ņem šos piemērus un izskulptūrē likņu skulptūru, jo vienai līknei atbilst cita tipa savienojumi un tā top estētiska, jo viss ir cieši saistīts.
„Šajā estētikā, varam teikt, ir dziļš noslēpums, kas ir mīlestība.” (Kiko)
Kiko ir projektējis daudzas liturģiskas zīmes: biķerus, patenas, tribuļus, „apsegus” Bībelei utt., kā arī skulptūras: Kalna sprediķa, Sv. Jāņa Pāvila II, Krustā sistā Jēzus Kristus, stirnu…
Grāmatas
Note biografiche – Carmen Hernández
Comprare
Šajās biogrāfiskās piezīmēs jūs atklāsiet brīnišķīgu sievieti, ļoti nozīmīga Baznīcai, kura bija iemīlējusies Kristū, Svētajos Rakstos, Euharistijā. Viņa apzinājās, ka Dieva dota misija viņai bija atbalstīt, aizsargāt un labot mani Neokatehumenālā Ceļa labad. Pateicos Dievam par Carmen, jo viņa vienmēr, nemitīgi, sacīja patiesību. Viņa bija ļoti dziļa, autentiska un brīva sieviete attiecībās ar visiem. Viņa bija ļoti gudra. Mīlēja Kristu un Baznīcu un pāvestu pāri visām. Ceram, ka Carmen ir kopā ar Kungu, jau svin. Šīs biogrāfiskās piezīmes nav tikai priekš Ceļa brāļiem bet priekš visas Baznīcas, lai atklātu īpašu sievieti, kura izdzīvoja savu ticību varoniskā līmenī. Carmen Hernandez! (Kiko Arguello)
Tiek publicēta pirmā Carmen Hernandez biogrāfija. 5. Carmen Hernandez nāves gadadiena sakrita kopā ar pirmās biogrāfijas oficiālo publicēšanu. Autors ir filozofijas profesors un doktors Aquilino Cayuela un grāmatu rediģēja “Biblioteca di Autori Cristiani (BAC)“.
Kerigma. Būdās starp nabagiem.
Pērciet
„Vēlējos uzrakstīt šo mazu grāmatu pēc kardināla Cañizares ieteikuma. Viņam bija svarīgi, lai es kaut ko pastāstu par to, ko Kungs ir darījis ar mums būdās, ar nabagiem un lai publicēju „kerygmu”. Grāmatas saturs, antropoloģija, Sinode par Jauno Evaņģelizāciju var palīdzēt lasītajam.” (Kiko Argüello)
Kardināls Cañizares: „ Šī maza grāmata ir tiešam Dieva dāvana, jo izklīdina bailēs un piepilda ar drosmi, lai turpinātu kerigmas sludināšanu, lai dotos tur, kur atrodas cilvēki, lai mēs būtu par drosmīgiem lieciniekiem un pārliecināti Evaņģelija sludinātaji.” (No ievada)
Kardināls Schönborn: „Šī katehēze pārsteidzoša veida ir Evaņģēlija pasludinājuma kopsavilkums.”
Uzraksti. 1988-2014
Pērciet
„Ap 30 gadus bez īpaša mērķa, spontāni un neregulāri es rakstu uz grāmatiņām savas domas, pārdomas, atcerējumus, uzskatus, piezīmes, lūgšanas, kas dzimst no evaņģelizācijas un katehezēm uz ko Kungs ir mani aicinājis Baznīcā, kopā ar Carmen Hernández un tēvu Mario Pezzi. Ja šīs piezīmes kādām var palīdzēt, lai ir slavēts Dievs.” (Kiko)
„Grāmata sastāv no īsiem literāriem fragmentiem un var tikt lasīti bez noteiktas kārtības. Tās ir piedzīvotu notikumu, konvivenču, kādas sapulces pārdomas. Daži garīgi saucieni, lūgumi vai aicinājumi uz cerību, kuri iesaista lasītāju. Reizēm tie ir dzirdamas atziņas no autora dvēseles vai himnas, psalmi, pateicības Dievam. Pie šiem pierakstiem ir datumi un ar tiem var sekot vēsturiskiem notikumiem no 1988. līdz 2014. gadam. Patiesībā tā ir vairāk Neokatehumenālā Ceļa autora vēsture nekā tematisks stāsts. Grāmatā atklāj daudz lietas no šis specifiskās harizmas. Tā ir vēsture pilna prieku un ciešanu. Tiek atklāta autora ciņa, lai vestu uz priekšu uzticīgi no Dieva saņemtu atbildību.” (No kardināla Ricardo Blázquez Pérez, Spānijas bīskapu konferences prezidents, prezentācijas)
Dienasgrāmata. 1979-1981
Pērciet
„Līst, bet diena mierīgi plūst. Jēzu. Esmu pārsteigta. Paldies. Ciešanas ielika žēlsirdību manā sirdī. Paldies, Jēzu. Miers, prieks…” (Carmen Hernández, Dienasgrāmata– 1979-1981, Valle de los Caídos – Madride, 1979. gada 27. janvārī)
„50 gadus bez nekāda pārtraukuma: ceļojumi, skrutinīji, kopienu apmeklēšana Madridē, Zamorā, Barselonā, Parīzē, Romā, Florencē, Ivreā… Klausoties un klausoties katru brāļi par savu dzīvi, par ciešanām, par savu vēsturi, lai varētu to stādīt ticības gaismā un Mūs Kunga Jēzus krusta godībā. Manuprāt, jums ir tiesības pazīst Carmen sirdi, viņas mīlestību uz Jēzu Kristu. Viņa pastāvīgi atkārtoja: „Mans Jēzu, mīlu Tevi, mīlu Tevi. Nāc, nāc, palīdzi man.” (Kiko Argüello)
Neokatehumenālais Ceļš
Pāvestu uzrunas: Svētais Pāvils VI, Svētais Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un Francisks.
Pirmie apustuļi mazās ekipās ceļoja no sinagogas uz sinagogu sludinādami Labo Vesti: Dievs ir augšāmcēlis savu kalpu Jēzu, to ko mēs esam atmetuši izvēlējot atbrīvot slepkavu (Barabu). Viņš nomira nepretojoties, nepretojoties ļaunumam, mīlēdams savus ienaidniekus, piedodams viņiem: „Tēvs, piedod viņiem, jo nezina, ko dara.” Viņš upurēja ļaunumu, krusta upuri, ka viņa mīlestības pierādījumu. Jēzus pierādīja, ka viņa mīlestība stiprākā par nāvi un nepārstāj mīlēt pat tad kad atņem dzīvību. Dievs ir viņu piecēlis no miroņiem un šodien ir dzīvs, lai piedotu jebkuru grēku vai noziegumu.
„Mūsu laikam ir nepieciešami atsākt Baznīcas celtniecību psiholoģiski un pastorāli. It kā sākot no jauna, lai, var teikt, atjaunotos…” (Pāvils VI, audience 1976. 4. augustā, trešdiena)
Neokatehumenālā Ceļa dziesmas
Romas un Madrides Neokatehumenālā Ceļa centrā tika pārskatītas un vēlāk publicētas dziesmu grāmatas vairākās valodās. Dziesmas sadala krāsas atbilstoši uz Ceļa etapiem. Psalmistiem jāprot izvelēties dziesmas pēc etapa, kura atrodas viņu kopiena. Dziesmas iemāca un nodod katehisti konvivencēs un Ceļa etapos. Tā brāļi labāk var uztvert katras dziesmas domu, nozīmi.
Orķestris
Neokatehumenālā Ceļa simfoniskais orķestris bija dibināts, lai kalpotu Neokatehumenālā Ceļa evaņģelizācijai caur mūziku.
