Tv2000 intervēja tēvu Mario Pezzi par viņa pieredzi kā prezbiters Neokatehumenālā Ceļa iniciatoru ekipā kopā ar Kiko un Carmen (pēc viņa nāves kopā ar Ascension).
video-download-icon
Lejupielādē interviju un subtitrus

Intervija tēvam Mario Pezzi SOUL programmā (TV2000, 2022. gada 20. martā)


Misionārais komboniešu (kongregācijas nosaukums) priesteris, tēvs Mario Pezzi, vai don Mario, kā vēlaties?

Tēvs, tēvs, jo sirdī vēl joprojām esmu kambonietis.

Jūs esat Neokatehumenālā ceļa starptautiskās ekipas prezbiters un esat kopā ar Kiko Arguello un Carmen Hernandez. Pat ja viņa saka, ka nav gribējusi neko sākt.

Nē, es neesmu iniciators, iniciators ir Kiko un Carmen. Jau kopš 1971. gada esmu aicināts viņus pavadīt kā prezbiters, jo prezbitera klātbūtne ir svarīga katrā ceļojošā ekipā.

Bet esat no pirmajiem.

Jā, starp pirmajiem.

Šodien galvenokārt pēc Carmen Hernandez aiziešanas mūžībā, jūs kopā ar Kiko un Maria Ascensión esat atbildīgie par Ceļu visapkārt pasaulē. To ir tik daudz, vai ne? Jā, kā jūs viņus saucat? Bērni, brāļi?

Brāļi un arī bērni, bet arī mazbērni!

Arī mazmazbērni. Jūs esat dzimis Gotolengo, netālu no Brescijas (Itālija). Nekad jūs nebūtu iedomājies tā apceļot pasauli.

Nē, absolūti

Un kā tad jūs esat kļuvis par misionāru?

Misionārs, jo es sajūtu aicinājumu uz priesterību ļoti agri, bērnībā un tad es satiku misionāru, kurš meklēja aicinājumus, tad draudzes prāvests mani uzaicināja tikties un pēc mēneša pārbaudes, piezvanīja lai redzētu kas bija iestājies. Viņi mani izvēlējās iestāšanai seminārā un tad vēl pieņēma piektajā klasē. Žurnālists: maziņš! P. Mario: jo tad piektā s klases beigās bija īpašs eksāmens, lai iekļūtu vidusskolā, un no turienes es sāku visu savu formāciju.

Īpašs pagrieziens, it sevišķi Āfrikai. Un tad jūs satikāties ar Ceļu: kā tas notika? Kā tad tas notika, pie tam jums arī jāpaskaidro, kas ir Neokatehumenālais Ceļš?

Kā tas notika? Nevis maģiski, bet Kungs mani sagatavoja daudzus gadus caur iekšēju krīzi manā formācijā, kas man ir bijis kopš noviciāta laikiem, un it īpaši Romā, kur priekšnieki mani sūtīja apmeklēt Urbaniana fakultāti.

Tas bija gads pēc 1968. gada, tieši 69. un jau “68. era” bija iegajusi arī Pontifikālajās universitātēs. Mana problēma bija atrast cilvēkiem tuvāku un saprotamāku priestera kalpošanas veidu, jo es pamanīju plaisu starp to, ko darām Baznīcā, to, ko mēs dzīvojam ārpusē, tas jau toreiz bija acīmredzams. Tad priesteru valoda vairs sasniedza tautu, sakramentiem nebija nekādas ietekmes, lai mainītu dzīvi – tie paši par sevi ir efektīvi, bet, ja nav sagatavošanās, nav redzamu augļu. Šī iemesla dēļ Kristībās ieliek mūsos mazu sēkliņu ar milzīgu attīstības potenciālitāti, tāpat kā jebkurai sēklai, kad Dievs rada sēklu, tajā ir viss attīstības potenciāls. Tikai daudzos no mums, kā Jānis Pāvils II daudzkārt teica, šī sēkla paliek mirusi. Mēs esam reģistrēti kā katoļi, bet neesam bijuši formēti.

Vai jums ir bijusi šī formācija?

Es to saņēmu vēlāk, Ceļā. Bet man bija formācija, pateicoties Dievam, es nāku no kristīgas ģimenes, un kamboniānu misionāru formācija ar svētiem misionāriem bija ļoti… Galvenokārt Komboni figūra man bija izšķiroša.

Klausieties, tēvs, pirmo reizi kad jūs satikāt Kiko un Carmen, šo dīvaino pāri, jo viņi nebija pat precējušies, bet tomēr gāja kopā kā kristieši. Kāds iespaids radās jums? Kas tevi pārsteidza?

Es ar viņiem iepazinos kā ar diviem normāliem cilvēkiem, proti, kas ir vienoti kopīgā misijā. Un mani galvenokārt pārsteidza tas, ko viņi teica, tas, ko viņi sludināja. Tas ir tāpēc, ka tur es atradu atbildi, jo no teoloģijas sāku meklēt tautai tuvāku priestera figūru. Es devos uz Spello pie mazajiem brāļiem, lai viņus apciemotu, man bija attiecības ar Lēvenas priesteriem-strādniekiem, ne tik ekstrēmisti kā francūži. Mēs visi meklējām, daudzi mani brāļi ir atstājuši priesterību.

Es meklēju, meklēju… Un viens no maniem garīgajiem vadītājiem man teica: nesper nevienu soli, kamēr Dievs tev neatklās savu gribu. Pagaidi! Un es gaidīju 6 gadus. Es piekritu iesvētīšanai par priesteri – jo man nebija šaubu par savu aicinājumu. Es tiku iesvētīts martā un jūlijā es satiku Kanādas mocekļu Neokatehumenālās kopienas, novembrī es satiku Kiko.

Kanādas mocekļu draudze atrodas Romā, kur Ceļš Itālijā ir sācies. Bet ja jums būtu jāpastāsta, kas ir Ceļš, cilvēkam, kurš to nezina? Kas tad ir Ceļš?

Tā ir dāvana, ko Kungs ir devis caur Kiko un Carmen šodienas Baznīcai. Koncils tika sasaukts, kā teica Jānis XXIII, lai dotu, lai atrastu valodu ar ko varētu nodot visu laiku patiesības, bet jaunā veidā. Koncils sniedza atbildi, pirmām kārtām, no jauna atklājot Dieva Vārda vērtību, ko nevar tikt saprasta bez Vecās Derības. Tā izveidoja šo saikni, kas ir Neokatehumenālā Ceļa pamatā, atjaunoja liturģiju un Kiko kā mākslinieks…

Jā, jo viņš bija gleznotājs, iespējams, viņš joprojām ir.

Viņš ir gleznotājs, mūziķis, arhitekts un vēl daudz kas.

Carmen bija vairāk teoloģe, vai ne?

Carmen bija vairāk pētniece, jo viņa bija ķīmiķe, viņa bija spējīga uz pētniecību. Un viņa veica šo pētījumus grāmatās un Svētajos Rakstos un nodeva šo gudrību Kiko un piedzima…  Es kopā ar viņiem apmeklēju dažus etapus, kuros dzima kristīgā iniciācija- Neokatehumenālais Ceļš.

Cik ilgi ilgst šis Ceļš? Vai arī tas ilgst visu mūžu?

Nē, Neokatehumenālajam Ceļam nav noteikts laiks, kā saka Ordo Initiationis Christianae Adultorum (Pieaugušo Kristīgas Iniciācijas Rituāle), tas ir jaunā kārtība pieaugušo katehumenātam, kurā laiks nav problēma. Tā kā Ceļš ir… Mēs to identificējam ar Jaunavu Mariju. Jaunava Marija saņem ziņu: “Tu būsi Dieva dēla māte.” “Kā tas ir iespējams?” “Svētā Gara ēna nolaidīsies pār tevi, tas, kas piedzims, būs Visaugstākā Dēls, kurš izglābs cilvēci.” “Lūk, es esmu Kunga kalpone.” Un sākas grūtniecības process.

Eņģelis, mūsu eņģeļi, ceļojošie katehisti, kuri iet bez naudas un atdod dzīvību tam, lai sludinātu labo vēsti, ka Dievs mūs mīl tādus, kādi mēs esam, ka Viņš neprasa, lai mēs mainītos, lai mūs mīlētu. Tas aizkustina daudzu sirdis, īpaši daudzu grēcinieku, jo mums vienmēr ir bijis tāds modelis, ka Dievs mīl labos un soda sliktos, tā nav taisnība, jo Dievs mūs mīlēja, kad bijām viņa ienaidnieki, kad mēs viņu sitām krustā. Viņš mums saka: “Tēvs piedod viņiem!” Un viņš piedāvāja sevi aiz mīlestības mums, lai glābtu mūs no verdzības nāvei. Nav tā, ka cilvēki ir slikti, bet viņi ir vergi, un Jēzus Kristus piedeva dodot mums savu garu, padarot mums par Dieva bērniem.

Vai tu zini, ko nozīmē būt par Dieva bērnu? Tas nozīmē, ka Svētais Gars mājo mūsu sirdīs. Un svētais Pāvils vēstulē galatiešiem saka: “to, kas nav pazinuši Jēzu Kristu, miesas augļi ir skaudība un greizsirdība, kari, apmelošana utt. Un Svētā Gara augļi, kas mājo mūsos… – protams, mums ir nepieciešama iniciācija – bet mēs esam pie tā pieraduši, ka lai kļūtu par inženieri, ir vajadzīgs atbilstošu gadu kurss; lai kļūtu par ķirurgu līdzīgi utt. Un kļūt par kristieti? Mūsdienās pasaule vairs nav kristīga. Tāpēc Ceļš ir dāvana šai sabiedrībai, un Ceļam ir eksistenciāls vārds, kas sasniedz narkomānus, kam ir izjukusi laulība, padara lai bērni tiek pieņemti bez problēmām, daudzām ģimenēm liek pamest darbu un visu, lai būtu par šīs Dieva mīlestības lieciniekiem, kas viņus izglāba. Liecina, ka pestīšana ir iespējama visai pasaulei.

Šī ir misija, kas ir tieši raksturīga harizmai. Veids, kā atrast vietu Baznīcā, jūs kas esat ekleziāla kustība. Izskaidrojiet to.

Tā nav kustība. Pēdējā audiencē ar pāvestu Francisku, kurš apstiprināja Kiko kā atbildīgo par Ceļu, kamēr viņš ir dzīvs, teica, ka mēs joprojām atrodamies dibināšanas posmā, kas beigsies, kad Kiko nomirs. Un viņš mums teica: jo jūs neesat kustība, kā teica pāvests Jānis Pāvils II, sacīdams Kanādas mocekļiem: “… jūsu ir kustība…”, un Carmen publiski piecēlās un teica: tā nav kustība: tas ir ceļš, progresīva un pakāpeniska iniciācija uz kristīgo dzīvi. Pēc tam vēl reiz pāvests atkārtoja to pašu, un atkal Carmen pieceļas – jau apsargi grasījās viņai tuvoties – un pāvests viņai saka: “Labi, tā nav kustība, bet Ceļš atrodas kustībā “.

Protams! Jānis Pāvils II jums gribēja vislabāko. Viņš jūs ļoti mīlēja un atbalstīja.

Ļoti labi. Viņš nāca no nacisma un komunisma pieredzes. Tieši tas notiek šodien, viņš ir to piedzīvojis uz savas ādas un viņa lielākā vēsts ir kristiešiem bija: “Nebīstieties!” “Atveriet durvis Kristum pazīstiet Jēzu Kristu!” Kā tas ir iespējams, ka Dievs gadsimtiem ilgi ir runājis ar cilvēkiem caur praviešiem un galu galā caur savu Dēlu, un mēs pat nezinām, ko viņš ir teicis. Mums nav biju formācija uz kristīgo dzīvi.

Bērni pat nezina, kā darīt krusta zīmi.

Un pat nezina, kas ir tas uz krusta. Ja, jā.

Kā ir iespējams runāt, tēvs, īpaši ar jauniešiem, kuri ir tik apmulsuši un arī izklaidīgi, kuriem Dievs ir izvēle, nevis klātbūtne, kā mēs to varam darīt?

Tā ir lieliska dāvana, ko Kungs ir devis Ceļam, uzliekot uzsvaru uz ģimeni. Viņi negribēja veidot jauniešu grupas, nē, bet ģimeni. Jo līdz ar ģimeni nāk arī bērnu audzināšana un ticības tālāknodošana bērniem. Tāpēc mūsu ģimenēs mums ir daudz palīdzības.

Piemēram, pēc atbilstoša laika tiek ievesta mājas svinēšana svētdienas rītā. Tiek svinēts pie galda izrotāta ar skaistu galdautu, ar ziediem, ar svecēm, krucifiksu, Bībeli, lūdzoties rīta lūgšanu no breviāra, bērni spēlē tamburīnus, piedalās arī vecvecāki. Pēc psalmiem tēvs lasa dienas evaņģēliju. Tad viņš jautā saviem bērniem: ko tas jums saka? Ar šo dialogu, kas ir ļoti svarīgs, viņi nodod ticību. Kad viņi ir pietiekami nobrieduši, lai atbilstoši uzvēdītos Euharistijā, viņi kopā ar vecākiem dodas uz svinībām. 13 gadu vecumā, pubertātes vecumā, viņi tiek aicināti ienākt un būt par locekli jaunā kopienā.

Tas ir formācijas ceļš, kas atgādina ebrejus. Pareizi?

Protams. Ebrejiem bija sava veida katehumenāts, ļoti nopietna iniciācija. Pirms prozelīta uzņemšanas viņi viņam jautāja: “Vai jūs zināt, ka, ienākot mūsu tautā, jūs varat tikt nogalināti tāpat kā daudzi no mums…?” Ja viņš atbildēja: jā, es zinu, jo viņu piesaistīja viņu dzīvesveids, – ja viņš teica jā, viņi to atzina, citādi nav nekas darāms.

Vai jūs gribat teikt, ka būt par kristieti nav tik vienkārši? Ko tas tev var maksāt? Ciešanas, atstumtību un nāvi?

Jā, nav tā, ka tas nav viegli. Tas ir ļoti viegli. Jo pirmais periods, ko mēs saucam par prekatehumenātu, mēs no cilvēkiem neko neprasām, ir cilvēki ar mīļāko, ir narkomāni, ir cilvēki… Nekas netiek prasīts, jo Ceļš ir svinīgs, tas nav “mentalizācija”. Mūsu pamats ir uz Dieva Vārda svinēšanu katru nedēļu, ko nedēļas gaitā sagatavo neliela kopienas grupa un tad, kad tie tiek svinēts un pasludināts Dieva Vārds mazā kopienā. Svētā Gara klātbūtne aizkustina cilvēku brāļu sirdis.

Tas nozīmē, ka misija nav prozelītiska.

Pāvests Francisks mums ir vairākkārt pateicies, īpaši par misijās dzīvojošām ģimenēm, kas tur dzīvo…

Cik tās ir, tēvs?

Es nezinu, tūkstošiem vai vairāk. Viņi ir sastopami Ķīnā, Laosā, Ziemeļeiropā, Latīņamerikā … Tikai ar savu klātbūtni, dzīvesveidu viņi piesaista cilvēkus. Kad ģimene ar 6, 7, 10 vai 11 bērniem dodas uz tirgu, visi viņus apbrīno kā ar nostalģiju, kā vēloties to. Mums tika prasīta tāds klātbūtnes veids, un mums ir ģimenes, kuras ir misijā kopš 85.-86. gada. Pirmās ģimenes aizbrauca uz Ziemeļeiropu un uz Limas nabadzīgiem rajoniem, šīs ģimenes atstāja darbu, visu, lai tur iemiesotos. Mums ir divu veidu harizmas: ceļojošie cilvēki, kas “lido”, jo pavada visu ceļu līdz galam, izlemj, kad pienācis laiks veikt etapu, ja ir brieduma zīmes; citas ir ģimenes, kas atrodas misijā, un “missio ad gentes”, kas dzīvo un atrodas konkrētā vietā.

Jums ir arī daudz priesteru?

Šī iemesla dēļ, Kiko un Carmen kopā ar pāvestu Jāni Pāvilu II, vēlējās nodibināt semināru, lai sagatavotu priesterus, kas kalpotu šīm ģimenēm evaņģelizācijā.

Vai arī Neokatehumenālajā Ceļā, tāpat kā citur mūsdienu Baznīcā ir krīze, cilvēku, kuri pievienojas klāt trūkums, vai izbrīnas un pievilcības trūkums? Vai Gara dāvana, ko Jānis Pāvils II atzina šajās jaunajās kustību formās… izdzēst?

Dieva valstība ir noslēpums! Kungs darbojas daudz vairāk, nekā mēs to spējam redzēt, arī tāpēc, ka Dieva Valstība nereklamējas. Visā pasaulē ir svēti vīri Dieva priekšā, taisni, labas gribas vīri, kas nav devusi nekādu ziņu par sevi. Medijos ir tie cilvēki par kuriem rada ziņas, tādi kas pārspīlē lietas, tagad ar metaversu rada hipervirtuālo realitāti, kas ved mūsu jauniešus tērēt laiku.

Mēs esam redzējuši savās kopienās… Patiešām pirmajā Covid vilņā, kas sākās Ķīnā, kur bija mūsu ģimenes, mēs saņēmām no viņiem spontānas vēstules, kurās bija rakstīts: šis ir īpašs periods, ko Kungs mums dod, lai mēs būtu ciešākās attiecības ar viņu, lai neapmaldītos darbos. Viņi to uztvēra kā žēlastības laiku. Tad tas nonāca arī pie mums. Un mums bija arī gads, kurā nevarējām tikties Dieva Vārda  svinībās klātienē, mēs to darījām, izmantojot “Zoom”. Šajā 2020. gadā esam no jauna atklājuši mājas liturģiju, proti, ģimenes svinēja – tā kā varēja – Lieldienu vigīliju, kurā formējam bērnus, mācot viņiem dziesmas, un Vasarsvētku vigīliju, kas bija brīnišķīgas. Mūsu brāļu ticība, pat ja tā tiek pārbaudīta, iztur un vairojas!

Jo mums ir katehēze par krusta, kas ir godājamais. Jēzus Kristus viņu padarīja par godājamo, cildenu. Caur krustu Kungs noģērbj no mums veco cilvēku un visu. Pat neticīgie, pienāk laiks kad atrodas bezspēcīgi gultā un daudzi, pat ja viņi bija par komunistiem vai ateistiem, lūdz samierināties ar Kungu. Tad arī priekš jauniešiem mums ir daudz iniciatīvu. Bez rīta lūgšanām mums ir arī Svēto Rakstu skrutācija (scrutatio): mēs katru mēnesi aicinām jauniešus rūpīgi skrutēt (petīt) Rakstus draudzē. Tad mums ir vasaras nometnes, svētceļojumi, mēs cenšamies viņiem palīdzēt, jo viņiem ir jāizcīna milzīga cīņa pret mediju, skolu, dzimumu u.c.

Vissvarīgākais ir tas, ka viņa vārdi ir pravietiski. Liels paldies. Es pateicos jums. Vai jums ir kāda dziesma, no Ceļa, kas ir īpaši mīļa un ko mēs varētu noklausīties.

Jā, “Marija, mazā Marija” un “Salve Regina”. Ceru, ka jums būs, jo man nav.

Dziesma: “Marija, mazā Marija”, “Salve Regina”.

Share: