Kiko Argüello

Francisco José Gómez de Argüello Wirtz ir dzimis Leonā 1939. gada 9. janvārī. Mācījās Madrides Sv. Fernanda akadēmijā un kļuva pār mākslinieku. 1959. gadā apbalvots ar Nacionālo mākslas prēmiju. Pēc dziļas eksistenciālās krīzes atgriežas un nolēma veltīt visu savu dzīvi Jēzum Kristum un Baznīcai.

1960. gadā kopā ar Coomontes un stikla meistaru Muñoz de Pablos bija dibinājis grupu „Gremio 62”, lai pētītu un attīstītu sakrālo mākslu. Eksponēja savus darbus Madrides Nacionālajā Bibliotēkā. 1964. gada Kultūras ministrija piešķīra pārstāvēt Spāniju Universālajā Sakrālās mākslās ekspozīcijā Rojanā, Francijā. 1965 Nīderlande (Galerijā „Nouvelles images”) arī bija eksponējis dažus darbus.

Pārliecināts ka Kristus ir klātesošs nevainīgo ciešanās un zemes pēdējos, 1964. gada apmetās dzīvot starp nabagiem būdā Palomeras Altās rajonā, Madrides perifērijā. Tur satika Carmen Hernandez un kopā, nabagu vides pamudināti, atklāja jaunu sludināšanas formu. Tā ir kerigmātiski-katehētiska sintēze, kuri īstenojas mazā kristīgā kopienā. Šajā kopienā, kurā parādās Kristus krustā sisto mīlestība, top par „sēklu”. Pateicoties Madrides arhibīskapam monsinjoram Casimiro Morcillo tika stādīta Madrides draudzēs, pēc kāda laika Romā un citās valstīs.

Pēc atgriešanās Kiko izmantoja mākslu kalpošanai Baznīcai. Piemēram, caur glezniecību, mūziku, arhitektūru un tēlniecību. Caur pēdējām divām viņš popularizē „jauno estētiku”, kuri vestu cilvēkus pie ticības.

Kā gleznotājs ir rādījis daudz svarīgu darbu visā pasaulē. Spānijā, it sevišķi Murcijā un Madride, kur vispopulārākā ir katedrāles „corona misterica” (Kristus dzīves noslēpumu kronis). Itālijā, Romas „Redemptoris Mater” seminārā, nesen bija nogleznojis milzīgu fresku. Arī citās Romas baznīcās, vai tādas pilsētās kā Piačenza un Perudžia, atrodami viņa darbi. Vēl viens piemērs, Domus Galilejā (Izraēls) esoša „Pēdējas tiesas” freska-centrs esošs uz Svētību kalna caur kuru Sv. Jānis Pāvils II gribēja tuvoties ebreju tautai.

Kā arhitekts attīstīja jaunu draudzes un semināru modeli, kuri balstās jaunajā estētikā un ir daudz viņa izveidotu stikla darbu. Daudz tādu piemēru ir Spānijā, Itālijā, Nikaragvā, Amerikas Savienotās Valstīs, Somijā, Dominikas Republikā un vēl dažās Āzijas vai Āfrikas valstīs. Bet visvārīgākais darbs atrodas Domus Galilejā.

Caur gadiem Kiko attīstīja Neokatehumenālajam Ceļam mūzikas nozari. Kopš brīža, kad apmetās dzīvot Palomeras Altas būdās ar Bībeli un ģitāru, Kiko ir sakomponējis vairāk par 300 dziesmām, kuras veido tā saucamo „Kungs augšāmcēlies. Dziesmas Neokatehumenālā Ceļa kopienām.” Tās tiek dziedātas daudzās draudzēs visā pasaulē vai pat bija nodziedātas dažu pāvestu vizīšu laikā. Dziesmām Kiko ir arī pielāgojis muzikālo pavadījumu izmantodams daudzus instrumentus.

2010. gada Kiko Argüello bija dibinājis Neokatehumenālā Ceļa simfonisko orķestri un sakomponējis darbu „Nevainīgo ciešanas”. Caur mūziku tiek attēlotas Jaunavas Marijas ciešanas pie krusta. Šis darbs bija izpildīts Izraēlā dažu svarīgu personu un 200 bīskapu priekšā. Ebreji dziļā sajūsmā atzina, kā jutās Baznīcas saprasti un mīlēti Shoah (holokausta) ciešanu priekšā. Kopš tā, simfonija topa par dialoga tiltu starp Baznīcu un ebreju tautu, kā arī bija izpildīta dažās vietās, piemēram, Vatikānā (Pāvesta Benedikta priekšā), Jeruzalemē, Betlēmē, Madridē, Parīzē, Tokijā, Ņujorkā, Čikāgā, Bostonā, Diseldorfā vai Aušvicē un citur.

Kiko Arguello ir arī divu grāmatu autors. 2012. gadā tika publicēta „Kerigma. Būdās starp nabagiem” un 2016. gadā- „Piezīmes. 1988-2014″.