1985. gadā Kiko, Carmen un tēvs Mario stādīja priekšā Svētajam Jānim Pāvilam II vienu projektu sakara ar Ziemeļeiropas evaņģelizāciju sūtot misionāras ģimenes kopā ar vienu priesteri. Pāvests uzņēma to ar lielu aizrautību un 1986. gadā Pāvests sūtīja pirmās ģimenes: viena uz Somijas ziemeļiem, cita uz Hamburgu (Vācija) un trešo uz Strasbūru (Francija). 1987. gadā tika arī sūtītas pirmās 3 ģimenes uz Dienvidameriku.
1988. gada 30. decembrī Jānis Pāvils II sasniedzis ar helikopteru Porto San Giorgio (Itālija) Starptautisko Neokatehumenālā Ceļa centru sūtīja uz misijām visā pasaulē 72 ģimenes. Tad, runādams par ģimeni, Pāvests homilijas laikā teica: „Svētā Ģimene nav kaut kas cits, bet lūk tā: cilveciskā ģimene dievišķajā misijā. Dieva Svētā Baznīca, tu nevari īstenot savu misiju, nevari pildīt savu misiju pasaulē, ja tas nav caur ģimeni un tās misiju. Jums pienākas ar visām jūsu lūgšanām, ar jūsu liecību, ar jūsu spēku palīdzēt ģimenei, aizsargāt no jebkura veida iznīcināšanas. Ģimene misijā ir Trīsvienība misijā.”
Kopš tā laika Pāvests ir aizsūtījis 1600 ģimeņu evaņģelizācijai piecos kontinentos. Viņas ir Svētas Ģimenes no Nazaretes paraugs dažos misiju veidos.
Tās ir ģimenes, kas pēc daudziem pēc-kristības formācijas gadiem (daudzi atjaunoja savas attiecības ģimenē), ir pateicīgas par Dieva īstenojamo pestīšanas darbu viņos. Šis ģimenes, vairākums ar bērniem, ir gatavas doties misijā atstājot savas dzimtenes tur, kur bīskapi redz kristīgas ģimenes liecības nepieciešamību. Viņas „iesakņojas” vietējā Baznīcā veicinot dažas evaņģelizācijas darbības. Tāda veida tiek veidotas jaunas kristīgas kopienas.
Ceļa Statūtos tiek noradīts, ka Neokatehumenālā Ceļa veicināšana var notikt ar ģimeņu misijās palīdzību, kuras pēc bīskapa pieprasījuma iet uz nekristīgām vietām, kur ir nepieciešama „implantatio ecclesiae”-baznīcas implantācija (Statūti, art. 33,1).