Ar Kerigmas paslūdināšanu draudzē parādās kopienas- brāļi, kas paši pārdzīvo šo kristīgo iniciāciju. Pakāpeniski viņos top redzāmas ticības zīmes, mīlestība uz ienaidnieku. Šis „morālais brīnums” izraisa izbrīnu attilinātajos no ticības cilvēkos un aicina uz satikšanos ar pašu Jēzu Kristu. Kristīga kopiena nes Dieva mīlestību visiem cilvēkiem.
„Jūs ne tikai piedalāties apustulātā tāpēc ka esat tas, kas esat- pamudinājums patiesu, īstu kristīgu vērtību atgūšanai vai no jauna atklāšanai, jo otrādi šīs vērtības ikdienas dzīvē, ļoti iespējami, varētu palikt apslēptas, guļošas vai atšķaidītas. Nē! Jūs tās uzsverat, izcēlāt un dodat tām morālo spožumu. Tas patiesi ir paraugs un tieši šajā kristīgā garā jūs dzīvojat Neokatehumenālajās kopienās.”
„Cik daudz prieka un cerības dodat mums ar savu klātbūtni un darbību! Mēs zinām, ka jūs savās kopienās cenšaties saprast un attīstīt saņemtu Kristību bagātības, ka arī jūsu piederības Kristum sekas…
Piedzīvot un mudināt šo atmodu ir tieši tas, ko jūs saucāt par katehumenātu pēc Kristībām, kas ir spējīgs atjaunot mūsdienu kristīgās kopienās Pirmatnējā Baznīcā sagatavošanās uz Kristībām laika posmā bijušo briedumu un padziļināšanu.
Jūs to darāt pēc. Katehumenāts pirms vai pēc, es teiktu, ir sekundāra lieta. Svarīgākais ir ka jūs meklējat kristīgas dzīves īstumu, pilnību, atklātību, koherenci.”
Sv. Pāvils VI, 1974. gada 8. maijā.
„Baznīcas prakse, norma, kas tika ievesta ir ieradums kristīt zīdaiņus. Tā tikai pievēršot uzmanību vienīgi liturģiskajai daļai un bieži izlaidot sagatavošanos uz Kristībām posmu. Sagatavošanās, agrākos gados, kad sabiedrībā vairākums bija pagāni, notika pirms Kristībām. To sauca par „Katehumenātu”. Tomēr šodien mūsu sociālā vidē jāintegrē šī mācīšanas metode Kristīgai audzināšanai caur kristīgās dzīves veida iniciāciju, kas notiek pēc Kristībām, caur reliģisko palīdzību, caur praktisko vingrošanos kristīgajā uzticībā, caur aktīvo piedalīšanos ticīgo kopienā, kas ir Baznīca…
Lūk, no kurienes nāk vārds „katehumenāts”, kas noteikti negrib atmest vai samazināt pašreizējo Kristību disciplīnas svarīgumu, bet grib pielāgot pakāpenisko, intensīvu evaņģelizācijas metodi, kas izskatās dalēji agrāku laiku katehumenātam. Tas, kas ir Kristīts, ir būtiski un nepieciešami saprast, pārdomāt, izvērtēt sakramenta nenovērtējamo labumu.”
Sv. Pāvils VI, 1977. gada 12. janvārī.